tur es stāstu, cik nesvarīgi manai laimei ir tas, vai es pabeigšu kādu augstskolu, vai sasniegšu vēl nez ko, ka mana laime vienmēr ir tikai mirkļi un viss.

un tagad es te sēžu un saprotu - tā vairs nav. es pēdējā laikā to vien daru, kā tiecos pēc tiem it kā "lielajiem" mērķiem. varbūt tas ir trulums, bet varbūt tikai kaut kāda veida pieaugušo dzīves būšana?

bet nu vispār saprotu, ka esmu savā dzīve iemaldījusies tādā stāvoklī, kur to vien daru, kā meklēju kā attaisnoties kādam mistiskam tēlam par to, kā dzīvoju.

es it kā nejūtos laimīga, jo mana dzīve nav pietiekoši atalgojoša ? nē, ne atalgojoša, bet neattaisno to, kāda esmu?

aij, kā parasti sajūtas nevar precīzi nodefinēt un nolikt uz ekrāna.

katrīn, ko tu?

liels mudžeklis iekšā, maz kas nāk ārā.

bet tā viss tiešām ir labi.