man mājās stāv pilnas klades piedrukātas,  nemaz nerunājot par to visu, kas ir šeit. kas tad īsti notika ? kāpēc vairs nav vārdu?

kaut kur laikam mēdz pazaudēties. tieši tāpēc, jau vajag rakstīt, lai nepazaudētos.

kaut kāda kēksu cepšanas mānija atsākusies. gan tā gatavošana, gan tas, ka cilvēki uzslavē, ka tev kaut kas sanāk labi, sniedz to foršo sajūtu.

tagad tā atskatoties atpakaļ uz to laiku, kas nostrādāts, domāju, kā tas ir mani mainījis.

laikam nedaudz biezāka āda uzaugusi. dažreiz pat sanāk pastāvēt par sevi tā skaisti un neņemt pie sirds mēslu mušas.

dažreiz. 

trakākais jau tas, ka tā mēslu muša, kura visvairāk sāpina, esmu es pati. nav jau nekāds jaunatklājums.

un tad tu sāc apkārtējiem uzspiest to pašu izjūtu par sevi, kas tev pašam ir. graužot savas attiecības.

bet nav jau tikai tas neskaistais. tik pat bieži, cik tu satiec riebīgus enerģijas un pozitīvu emociju vampīrus, tu satiec arī patiešām labsirdīgus cilvēkus.

ar to skaisto mīļuma dzirksteli acīs. 

aij. cerams, drīz atgriezīšos.

tad nebūs tik garu ierakstu vairs.