cik tomēr ir patīkami satikt savus cilvēkus. tos, ar kuriem jūties kā mājās. un tomēr tos, kuri izrauj tevi no tavas ikdienas rutīnas. kuri liek tiem mehānismiem galvā ieeļļoties. kuri vienkārši liek tavai dvēselei smaidīt.

pat tad, ja šos cilvēkus satiec reizi trīs mēnešos. kafija, kūka un īstā atmosfēra. 

mēģinot palīdzēt citiem, tu palīdzi arī sev.

ir vienkārši tās sajūtas/domas/emocijas, kuras ir gļuki. viņas būs tavā dzīvē, bet tu nedrīksti aizmirst, ka tā nav realitāte - tie ir gļuki. 

kaut kā pavasaris lavās iekšā dzīvē tomēr. un tas ir labi.

protams, ir šaubas. ir tās iekšējās panikas lēkmītes, kad sen gaidītajā brīvajā rītā nonāc pie biedējošas domas - vai tiešām tam ir nākotne?

bet tas pavasaris kaut kādā ziņā šīs domas aizbaida.

varbūt ne vienmēr ir nepieciešams apņemties strikti uz kaut ko gavēt.

varbūt vienkārši vajag pēc labākās sirdsapziņas apņemties  - atsākt dzīvot.