Ir brīži, kad ir smagi. Kad liekas, ka pamats zūd zem kājām. Brīži, kad ieejot dušā, noslīdu sēdus un ļauju asarām sajaukties ar ūdeni, pilnībā zaudēt laika sajūtu. Brīži, kad ļauj varu asarām, kuras nepārstāj birt, kad gribas kliegt, skriet, vai vispār nekustēt. Ir brīži, kad ir tik slikti, ka nespēj izrādīt nevienu pašu emociju. Nedz smieklus, nedz asaras, nedz ļaut lūpām dvest kādu vārdu. Bet par spīti tam.. Ceļš jāturpina.. Tu nevari pēkšņi pieprasīt, lai amerikāņu kalniņi apstājas pat tad, ja tev gribas vemt. Protams, vari atsprādzēties un lekt ārā, bet tas būs arī viss, vairs nebūs nekā. Vien blāvs asins pleķis, kurš kādu laiku liks par sevi manīt, bet arī tas drīz vien izbalēs. Un nebūs vairs nekas. Bet kāpēc gan ? Saņemies. Sliktums pāries, sliktākajā gadījumā tu kādu apvemsi, un kas par to ? Tā dažreiz notiek, nodarīt kādam pāri.. un varbūt pat tu iemācīsi viņam kaut ko, varbūt iemācīsi viņam ne vienmēr virināt muti lieki vaļā. Baudi. Ļauj aizrauties elpai, ļauj smiekliem vaļu, jo kad gan citu reizi, ja ne tagad? Pierādi, kaut vai tikai sev, patiesībā, visvairāk - pierādi sev, ka ESI dzīvs. Es cenšos, jābrauc jau ir šajos kalniņos.. Būs kritieni un pacēlumi, ikvienam, tikai kā TU tos izmanto? Būs negaidīti pagriezieni. Un lai arī cik dīvaini tas nebūtu, arī tev blakus sēdošie cilvēki mainīsies. Un ja kāds nolemj tev būt blakus, novērtē to, jo lai tur nokļūtu, iespējams viņam bija daudz kas jāpārdzīvo un tāpat, lai tur noturētos.

šodien esot misē aizdomājos.. es ? es vēl esmu tikai sava ceļa pašā sākumā..