sēžu, malkoju tēju ar citronu un medutu. tāds ierasts vakara rituāls nu jau, gluži tāpat kā doties skriet. un jātējojas jau ir, pa mājām viens galīgi slims staigā un vakaros arī gaiss tāds drēgns vēl, negribas kaut kā slimināties tikko pēc brīvā laika.
iepriekš sēdēju pie aizdegtas uguns un domāju.. kas vainas.. un par to, cik ļoti pašlaik gribas iet svētceļojumā. to izsitienu no ikdienas rutīnas, laikam. būtu muļķīgi ar domu iet, kas īsti ir manas dzīves jēga, jo vienm esmu apzinājusies, ka to tā nevar pateikt. bet nu tuvie cilvēki pēdējā laikā diezgan ļoti mulsina ar savām rīcībām un liekas, kādēļ? vai dzīvot haotisku dzīvi, lēkājot no vienas lietas uz otru? vai mesties iekšā pavisam un līdz galam nedomājot par sekām? dzīvot kā iegribās nedomājot par pareizumu, veselībām utt. un dzīvot šodienai? vai dzīvot tā kā viņam, it kā izlienot un ieberžot sevī pēs iespējas vairāk, lēnāk sevī visu to, dzīvojot pareizi, katru lietu izplānojot un iemotivējot sev, ierobežojot, bet tādā veidā it kā jūtoties laimīgs? līdz šim es viņam piekritu, ka tā varētu būt, bet tagad? viss no malas liekas tik perfekts, bet patiesība ir kāda?

es savu suni vēl pa inerci saucu par "mazais", kaut arī viņš jau sen mani bez problēmām gāž gar zemi.
motivēt arī ir jāprot izveicīgi. cerams man izdosies. nu mums.