liktens_humors
18 March 2010 @ 09:47 pm
 

vakar piebeidzu prezentācijas darbu. un tas bija pirmais darbs pa ilgiem laikiem, kuru es darīju tiešām, cik labi vien varēju, jo rakstīju par lietām, kuras interesē..
bet ne par to. tādās reizēs kā vakardiena, es neciešu, ka notiek tā, ka ir cilvēki, kuri ienāk mūsu dzīvēs neatkarīgi no mums. bet grūtākais ir tad, kad viņi neatkarīgi no mūsu rīcībām vai vēlmēm aiziet prom. vakar ielīdu gultā un tik ilgi noraudāju, nespēju pārstāt. liekas muļķīgi, kad es domāju par to kā es un mēs jutīsimies, nevis kā viņi. bet nu šoreiz tā ir brāļa izvēle, tādēļ.. nu jā.. es jau varu ar viņu uzturēt kontaktus un tā, bet tas būs, kas pilnīgi cits. un man tik žēl ir viņas.  
un tajā brīdi mani vakar pārņēma sajūta. bez domāšanas. ka visa dzīve ir haoss, ka es pēkšņi vairs nesapratu, kas tad īsti tā dzīve ir. es to nekad neesmu zinājusi, un šaubos vai vispār ir tāds noformulējums. bet tas bija citādāk, tāda sajūta, ka neredzi jēgu. pat ne neredzi jēgu, bet it kā pazūdi kaut kādā neredzamā haosā un liekas, ka nekas ko tu darīsi ne pie kāda mērķa sasniegšanas nenovedīs, ka nekad nezināšu, kas īsti ir kas, un kā ir jārīkojas. tāda pilnīgi sirreāla sajūta.
ahh.
esmu
apjukusi
 
 
dungo: Metallica - Unforgiven;Lemond Ice - Stand By Me