saēdos tik daudz kivi, ka nevaru vairs saprast vai man sāp kakls vai vienkārši ir jēla mute no viņiem.
vakardien stāvot pieturā, lietū, ieliku austiņas ausīs, lai skan 5nizza - Vesna. un tāda atslēgšanās no visa. cilvēki skraida šurpu turpu, slēpjas no lietus, bet es muļķīgi stāvēju un smaidīju, bez iemesla. tīk man tā brīžiem no malas uz visu paskatīties.
tā kā hokeja un slimības dēļ sanāca izvairīties no brālēna 18tās dzimumdienas ballīš pirts, tad nekas cits neatlika vakar kā iet uz radu radu svinēšanos. kā jau parasti runas ritēja vien ap politiku un slimībām, ā un vēl sportu. no pirmajām divām tēmām centos uzkrītoši izvairīties, jo tēmas par dēļu procedūrām un nestrādājošiem zarnu traktiem vai sazin ko pie ēdienu galda mani īpaši nesaista, bet politikas tēma vienmēr noved pie konfliktiem, jo paaudžu atšķirības ir krietni krasas. tā nu pāris reizes iesaistījos runās par sportu, bet tas arī viss. parasti tādos pasākumos var aizklīst kaut kur prom, jo tie parasti notiek kaut kur laukos, bet šoreiz tā nesanāca, bet par laimi vismaz viņi nesāka dziedāt ( šai radu pusei tas ir ierasts) nav jau tā, ka man nepatīk mani radi, man patīk. bet es vairāk jūtos ērti tikai ģimenes pasākumos vai kā tā tiešāk teikt. man vairāk patīk/izdodas kontaktēties vai nu ar sev ļoti tuviem cilvēkiem vai arī pavisam nepazīstamiem, tā teikt.

heh, m. piedāvā, lai braucot ciemos uz amsterdamu, tas gan būtu jauki un galīgi smieklīgi pie viņa padzīvoties. ņemot vēl vērā faktu, ka nesen ar draudzenēm jokojām, ka varētu stopēt uz holandi. vispār visi tikai pārvācās uz ārzemēm, nepaies ne mirklis un es te viena attapšos.

un vispār, bija iekšēji tāda cerība, ka hokeja spēle uzlabos gara stāvokli, bet kaut kā nesanāca, ja nu vienīgi minimāli kaut kad trešā perioda sākumā. un vēl, ja nu vienīgi tas, ka izdevās no tēta izvilināt pāris smaidus..
runājot par to nav ne jausmas ko mammai mammu dienā dāvināt. bija plānots uzšmorēt kārtīgas brokastis ar saldo kādu skaistu, bet viņa spītīgi uzsēdusies uz diētas.