Esmu dikti nu laimīga būt atkal mājās. Varbūt tāpēc, ka kalendārs rāda, ka līdz īstām mājām atlikušas 95 dienas. Vai tāpēc, ka piecas dienas ir ideāls dienu skaits, lai visu ko apskatītu, izpļāpātos, bet neapnikt otram un arī sev.
Vispār jau man patīk šie nelielie izrāvieni, kas ļauj atpūsties no sevis. Marina, protams, spēj mani pierunāt uz trakākajām lietām.
Šī brauciena nagla bija P!nk koncerts O2 arēnā Londonā trešdien un viss pārējais pakārtojās tam. Mana iepriekšējā koncertu apmeklēšanas pieredze aprobežojās ar Surganova un orķestris koncertu pirms gadiem septiņiem Maskavā, uz kuru mēs ieradāmies laicīgi (divas stundas pirms) un kas bija ļoti ok, un divtūkstoš otrā vai trešā gada festivālu Nashestvie, kas bija spilgts divu dienu notikums ar nakti pie ugunskura, Šnura dziedāšanu kamēr tu no rīta mēģini nedaudz pagulēt un piedziedāšanu katrai Zemfīras izelpai.
Tas, ka mums būs jāstāv/jāsēž/jāguļ rindā jau no deviņiem rītā, lai deviņos vakarā tiktu pirmajās rindās, es pieņēmu kā faktu tikai dienu pirms tam. Bet cik ļoti tas bija tā vērts. Queuing ir vienreizēja pieredze – var nemanāmi izčekot citus fanu, kas, tāpat kā mēs, drīzāk izskatījās pēc haikeriem vai piknikotājiem nevis koncerta apmeklētājiem, uzzināt, kuri ir hārdcore fani, kas reāli izbraukā visu tūri, izpļapāties zili zaļš, un izbaudīt kopības sajūtu ar pārējiem arēnā, kur tev priekšā ir skatuve, bet aiz tevis ir 20 tūkstoši fanu. Unrelated to the gig, es nekad neesmu jutusies tā, ka I’m not butch enough, kā tur : )
P!nk, protams, ir ārkārtīgi harizmātiska personība, supertalantīga mākslniece un vienkārši neticami pozitīvs role-model. Ar kādu mīlestību viņa dzied, ar kādu kaisli dejo un izpilda trikus gaisā karājoties virvēs vai gumijās. Tā uguntiņa acīs un tas šķelmīgais smaids, ah. Pateicoties 12 gaidīšanas stundām un nejaušai veiksmei, es dabūju viņai pieskarties un tā bija tāda minisvētlaime (lai gan I’m not much into touching famous people).
Pārējais bija nedaudz Londonas un pavisam nedaudz Mančesteras. Neiztikt gan bez piedzīvojumim – riņkošana ap Viktorijas staciju autobusa pieturas meklēšanā, pieturas atrašana un došanās ar autobusu pretējā virzienā Londonā, veikalu meklēšana Mančesterā piektdienas vakarā. I dunno :)
Londonas sabiedriskais transports vēl joprojām nedaudz sūkā, lai gan beidzot autobusos ir parādījušies tablo ar pieturu nosaukumiem (not that it helped you not to miss our stop huh : )) un kļūst arvien dārgāks, bet visādi citādi Londonā luck was with us. Tā iepriecināja ar siltumu un saulīti, Brick Lane hipsterīgumu, vakariņām China Town, burvīgiem pagalmiem un smukām ēkām Southwark rajonā, mājīgām brokastīm un gardu kūku Borough Market tirgū (tā ir must-see-and-try-the-food vieta, ja garšo siers, kūpinājumi, olīvas un vispār), pastaigu gar dienvidu krastu un Millenium tiltu, zālīti Embankment dārzos un parkā pie Bekingema pils (kā lai neaiziet līdz karalienei Viktorijai, kas tik ļoti patīk mammai).
Mančestera toties iebelza ar ziemeļrietumiem raksturīgo vilka aukstumu. Ik pa laikam saulīte tomēr izlīda un tad cilvēku sejas atmaiga un varēja gandrīz noticēt, ka šeit ir iespējams dzīvot. Mančesterā ir arī geju kvartāls, kas ir basically divas ielas ap kanālu, kuram kaimiņos ir tādas pašas divas ielas ar mini China town (how about we try different cuisine next time, huh? :)), un tāds ziemeļu skarbais šarms. Visu piebeidzām ar kaismīgu sarunu par feminismu viesnīcas istabiņā virs kroga piektdienas vakarā un sestdienas rīta Levenshulme tirdziņu, kas izrādījās supersīks 20 tirgus vietu pasāciens. Es gan nenožēloju, jo biju zinājusi no drošiem avotiem, ka tur būs Barn House Bistro zaļais vagoniņs ar saviem superyummy burgeriem un tas steika burgers tik tiešām bija supergaršīgs; vispār street food padarīšana Anglijā uzņem patīkamus apgriezienus.
And that’s about it. Until next time (davai nākamreiz uz kādu siltāku vietu, huh?))
p.s. paldies Marinai, kā parasti, par manis izvilkšanu no mājām un bildēm.
