: Jūnijs
Esam pārvākušies, bet viss šis process bija gandrīz vēl traumatiskāks nekā es gaidīju (un es tiešām gatavojos ļaunākajam). Diviem ne pārāk kārtīgiem cilvēkiem paņemt divus garspalvainus kaķus jau arī noteikti nebija tā labākā ideja, spalvu kalni vēlās laukā no katras izkustinātās mēbeles vai izkrāmētā stūra. "Nemokies, piezvani Marekam" gan ir dievīgs uzņēmums, visu prot apbrīnojami operatīvi izjaukt, nonest, uznest un atkal salikt kopā. Tomēr kopumā liekas, ka pārvākšanās noteikti bija pareizs lēmums, nekad neesmu dzīvojusi tik lielā telpā, pat nevaru izdomāt, ko darīt visās istabās. Par pagalmiņu, kurā aizvadīt karstos vasaras vakarus, jau nu vispār nerunāsim. Turklāt mums ir draugi-kaimiņi, no kuriem var aizņemties visu iespējamo, kopā sēdēt tajos vasaras vakaros vai skatīties Eiropas čempionātu futbolā, bet pretī mājai atrodas Pansija pilī ar visādiem jocīgiem īrniekiem. Arī kaķi iejutās ļoti ātri, ja neskaita, ka Božena otrajā pārvākšanās dienā mūs pamodināja sešos no rīta, karājoties ar priekšķepām pie palodzes otrpus (aizvērtam!) logam. Notikušā apstākļi joprojām ir neskaidri vai tikai daļēji skaidri.
Tieši visa šī pārvākšanās procesa laikā tētim strauji pasliktinājās veselība - viņam ir Parkinsons, un sākās blakne, kam mēs neviens nebijām gatavi - spēcīgas halucinācijas. Domāju, ka kādas nedēļas laikā ieguvu interneta bakalauru šajā blaknē. Mani pētījumi liecināja, ka iemesls visdrīzāk ir pirms mēneša dubultotā deva vienām no zālēm (Cikladolu mamma jau bija noņēmusi uz savu galvu), un šīs devas samazināšana atpakaļ uz veco tiešām situāciju krietni uzlaboja. Pētniecībā metos ne jau sava prieka pēc, bet tādēļ, ka viņa Pļavnieku neiroloģe gribēja situāciju risināt ar vēl vienu (pret-halucināciju) zāļu izrakstīšanu, kuru lietošanas instrukcijā bija teikts: "Nekādā gadījumā nelietojiet, ja jums ir Parkinsons!". Protams, pie cita neirologa operatīvi tikt atkal nav tik viegli, tomēr kaut kā dabūjām arī tādu (paldies Twitterim par ieteikumu!), kurš atstāja manu ar interneta bakalauru samazināto zāļu devu, pielika citas vēl klāt un visu sīki un smalki mums izstāstīja. Šobrīd ir labi (cik nu pie šīs slimības un vēl kombinācijā ar simts citām viņa slimībām var būt), vienīgi naktīs viņu joprojām pārņem tāda kā paralīze / muskuļu stingums un dažkārt, izrautam no miega, liekas, ka to rada ārējs cēlonis (viņu kāds bloķē).
Šonedēļ vēl skrīnings uzrādīja pārāk lielu bērnu, dabūju ogļhidrātus un augļu cukuru ierobežojošu diētu un atkārtotu nosūtījumu uz cukura slodzes testu, kas uzrādīja pilnīgi normālus rezultātus, ko ārste komentēja ar: "Tā kā vairāk izskatās, ka bērns ir vienkārši konstitucionāli liels."
Tagad savu topošo konstitucionāli lielo bērnu aizbrauksim izpeldināt uz jūru.
Esam pārvākušies, bet viss šis process bija gandrīz vēl traumatiskāks nekā es gaidīju (un es tiešām gatavojos ļaunākajam). Diviem ne pārāk kārtīgiem cilvēkiem paņemt divus garspalvainus kaķus jau arī noteikti nebija tā labākā ideja, spalvu kalni vēlās laukā no katras izkustinātās mēbeles vai izkrāmētā stūra. "Nemokies, piezvani Marekam" gan ir dievīgs uzņēmums, visu prot apbrīnojami operatīvi izjaukt, nonest, uznest un atkal salikt kopā. Tomēr kopumā liekas, ka pārvākšanās noteikti bija pareizs lēmums, nekad neesmu dzīvojusi tik lielā telpā, pat nevaru izdomāt, ko darīt visās istabās. Par pagalmiņu, kurā aizvadīt karstos vasaras vakarus, jau nu vispār nerunāsim. Turklāt mums ir draugi-kaimiņi, no kuriem var aizņemties visu iespējamo, kopā sēdēt tajos vasaras vakaros vai skatīties Eiropas čempionātu futbolā, bet pretī mājai atrodas Pansija pilī ar visādiem jocīgiem īrniekiem. Arī kaķi iejutās ļoti ātri, ja neskaita, ka Božena otrajā pārvākšanās dienā mūs pamodināja sešos no rīta, karājoties ar priekšķepām pie palodzes otrpus (aizvērtam!) logam. Notikušā apstākļi joprojām ir neskaidri vai tikai daļēji skaidri.
Tieši visa šī pārvākšanās procesa laikā tētim strauji pasliktinājās veselība - viņam ir Parkinsons, un sākās blakne, kam mēs neviens nebijām gatavi - spēcīgas halucinācijas. Domāju, ka kādas nedēļas laikā ieguvu interneta bakalauru šajā blaknē. Mani pētījumi liecināja, ka iemesls visdrīzāk ir pirms mēneša dubultotā deva vienām no zālēm (Cikladolu mamma jau bija noņēmusi uz savu galvu), un šīs devas samazināšana atpakaļ uz veco tiešām situāciju krietni uzlaboja. Pētniecībā metos ne jau sava prieka pēc, bet tādēļ, ka viņa Pļavnieku neiroloģe gribēja situāciju risināt ar vēl vienu (pret-halucināciju) zāļu izrakstīšanu, kuru lietošanas instrukcijā bija teikts: "Nekādā gadījumā nelietojiet, ja jums ir Parkinsons!". Protams, pie cita neirologa operatīvi tikt atkal nav tik viegli, tomēr kaut kā dabūjām arī tādu (paldies Twitterim par ieteikumu!), kurš atstāja manu ar interneta bakalauru samazināto zāļu devu, pielika citas vēl klāt un visu sīki un smalki mums izstāstīja. Šobrīd ir labi (cik nu pie šīs slimības un vēl kombinācijā ar simts citām viņa slimībām var būt), vienīgi naktīs viņu joprojām pārņem tāda kā paralīze / muskuļu stingums un dažkārt, izrautam no miega, liekas, ka to rada ārējs cēlonis (viņu kāds bloķē).
Šonedēļ vēl skrīnings uzrādīja pārāk lielu bērnu, dabūju ogļhidrātus un augļu cukuru ierobežojošu diētu un atkārtotu nosūtījumu uz cukura slodzes testu, kas uzrādīja pilnīgi normālus rezultātus, ko ārste komentēja ar: "Tā kā vairāk izskatās, ka bērns ir vienkārši konstitucionāli liels."
Tagad savu topošo konstitucionāli lielo bērnu aizbrauksim izpeldināt uz jūru.