: Emocionāls traktāts par sevi un pasauli
Man kopš bērnības piemīt kaut kāda īpatnas formas bipolaritāte. To var redzēt arī vecajās bildēs - bērnu ballītēs sēžu viena istabas stūrī vai arī stāvu ar sarkaniem vaigiem kompānijas centrā. Atceros, kā es tā arī nespēju noskaitīt dzejoli kaut kādā bērnu pasākumā, un mamma neapdomīgi pateica, ka tādā gadījumā neesmu arī pelnījusi Ziemassvētku vecīša dāvanu paciņu. Vai kā pusaudžu gados nespēju pateikt praktiski nevienu teikumu politiskajās joku debatēs par tēmu, vai mākslas darba radīšanā svarīgāks ir talants vai emocijas, kurās, starp citu, piedalījās arī mana tā laika nelaimīgā mīlestība. Pēc tam devos prom, ne no viena neatvadoties, un vēlāk izlikos, ka šāda notikuma nav bijis. Vai arī kā neizkāpu no autobusa, un tā arī nekad vairs neaizgāju uz teātra pulciņu, jo tur nevienu nepazinu un jutos pārāk neveikli. (Starp citu, skolas Žetonvakara ludziņā es tēloju galveno lomu - Lāčplēsi). Lai gan dzīves laikā esmu mācījusies ar to sadzīvot un meklēt kaut kādas sabiedrībā vispāratzītas izpausmes formas, nekur jau tas nav pazudis. Es joprojām varu intensīvi kaut ko vāvuļot, un tad atkal atsevišķās vidēs pilnībā noslēgties. Diezgan bieži fonā izjūtu sociālu neērtību un diskomfortu, tāpēc cenšos sevi iedrošināt un vismaz ārēji izskatīties harmoniski (nu, vai arī, protams, lietot alkoholu). Kas mani pārsteidz, cilvēki tam tiešām arī notic. Tas ir, es negribētu nevienu pārliecināt, ka patiesībā esmu nelīdzsvarotākais cilvēks pasaulē, tā, protams, arī nav. Tikai atgādināt vienkāršo patiesību, ka gandrīz jebkurš cilvēks mēdz justies slikti, ar kaut ko netikt galā, straglot ar kaut kādiem lēmumiem savā dzīvē, neadekvāti sapsihoties un ienīst sevi. Tiešām gandrīz jebkurš. Un ka varbūt kāds tev nav uzrakstījis nevis tāpēc, ka viņš dzīvo savu aizraujošo dzīvi, un viņu neinteresē tāda nelaimes čupa kā tu, bet gan tāpēc, ka pats iet cauri kādam tumšākam savas dzīves periodam.
No citām ziņām - tas, ko es tiešām vēlētos, ir atbrīvoties no savas saasinātās taisnības izjūtas. Beigt skatīties uz visiem procesiem un cilvēkiem no taisnīguma perspektīvas, domājot apmēram: "Šo panākumu cilvēks X nebija pelnījis, jo viņš neieguldīja pārāk daudz darba, lai to sasniegtu". Gribētu, lai man būtu drusku vairāk pofig, vai tas bija taisnīgi vai nē, un es drusku vairāk priecātos par cilvēkiem (un procesiem) vienkārši tāpat.
Man kopš bērnības piemīt kaut kāda īpatnas formas bipolaritāte. To var redzēt arī vecajās bildēs - bērnu ballītēs sēžu viena istabas stūrī vai arī stāvu ar sarkaniem vaigiem kompānijas centrā. Atceros, kā es tā arī nespēju noskaitīt dzejoli kaut kādā bērnu pasākumā, un mamma neapdomīgi pateica, ka tādā gadījumā neesmu arī pelnījusi Ziemassvētku vecīša dāvanu paciņu. Vai kā pusaudžu gados nespēju pateikt praktiski nevienu teikumu politiskajās joku debatēs par tēmu, vai mākslas darba radīšanā svarīgāks ir talants vai emocijas, kurās, starp citu, piedalījās arī mana tā laika nelaimīgā mīlestība. Pēc tam devos prom, ne no viena neatvadoties, un vēlāk izlikos, ka šāda notikuma nav bijis. Vai arī kā neizkāpu no autobusa, un tā arī nekad vairs neaizgāju uz teātra pulciņu, jo tur nevienu nepazinu un jutos pārāk neveikli. (Starp citu, skolas Žetonvakara ludziņā es tēloju galveno lomu - Lāčplēsi). Lai gan dzīves laikā esmu mācījusies ar to sadzīvot un meklēt kaut kādas sabiedrībā vispāratzītas izpausmes formas, nekur jau tas nav pazudis. Es joprojām varu intensīvi kaut ko vāvuļot, un tad atkal atsevišķās vidēs pilnībā noslēgties. Diezgan bieži fonā izjūtu sociālu neērtību un diskomfortu, tāpēc cenšos sevi iedrošināt un vismaz ārēji izskatīties harmoniski (nu, vai arī, protams, lietot alkoholu). Kas mani pārsteidz, cilvēki tam tiešām arī notic. Tas ir, es negribētu nevienu pārliecināt, ka patiesībā esmu nelīdzsvarotākais cilvēks pasaulē, tā, protams, arī nav. Tikai atgādināt vienkāršo patiesību, ka gandrīz jebkurš cilvēks mēdz justies slikti, ar kaut ko netikt galā, straglot ar kaut kādiem lēmumiem savā dzīvē, neadekvāti sapsihoties un ienīst sevi. Tiešām gandrīz jebkurš. Un ka varbūt kāds tev nav uzrakstījis nevis tāpēc, ka viņš dzīvo savu aizraujošo dzīvi, un viņu neinteresē tāda nelaimes čupa kā tu, bet gan tāpēc, ka pats iet cauri kādam tumšākam savas dzīves periodam.
No citām ziņām - tas, ko es tiešām vēlētos, ir atbrīvoties no savas saasinātās taisnības izjūtas. Beigt skatīties uz visiem procesiem un cilvēkiem no taisnīguma perspektīvas, domājot apmēram: "Šo panākumu cilvēks X nebija pelnījis, jo viņš neieguldīja pārāk daudz darba, lai to sasniegtu". Gribētu, lai man būtu drusku vairāk pofig, vai tas bija taisnīgi vai nē, un es drusku vairāk priecātos par cilvēkiem (un procesiem) vienkārši tāpat.