: Tramvajs
Šovakar piedzīvoju ļoti aizkustinošu brauciens tramvajā. Sākumā kāds bāls hipsteris stāstīja savai teātra pulciņa biedrenei par pieredzi, strādājot tuneļa kafijas tirgotavā "Save my day". Lai tiktu šajā darbā, viņam pārrunās bija jāiztur ekstrēmā intervija, kurā ticis uzdots, piemēram, šāds jautājums: "Tavā dzīvoklī ienāk pingvīns ar sombrero galvā. No kurienes viņš ir ieradies?" "Save my day" strādāt bijis forši, brīnišķīgs kolektīvs, un pie viena viņam izdevies novērot arī šo to no tuneļa ubagu ikdienas. Viņiem esot viens "menedžeris", kas ik pa pāris stundām apstaigā visus un ievāc saubagoto naudu. Ja ierodas kāds nesankcionēts ubags, tas uzreiz tiek aiztriekts prom. Viņš vairākkārt atkārtoja, ka tas ir ļoti briesmīgi, un vai tad tiešām labāk nevar atrast darbu par minimālo algu. Vienreiz pat "menedžeris" ubagam, kam nebija abu kāju, atņēmis kruķus, un viņš pārvietojies pa tuneli, šļūcot pa zemi. Tad jaunais vīrietis sāka stāstīt par to, ka laika trūkuma dēļ ies prom no teātra, un viņam bail, ka pēc šī notikuma viņš varētu palikt introvertāks. Bet visu brīvo laiku tagad paņem spāņu valodas kursi un autoskola, kurai sevi motivēt ir grūti, jo viņš ienīst mašīnas. "Es vispār esmu tāds kreiss, es lasu par tām climate changes, un es vienkārši ienīstu tās mašīnas."
Pēc tam tramvajā iekāpa divi pieklājīgi narkomāni - džeks un meitene. Es spriedu, ka viņi ir narkomāni, tikai tādēļ, ka abiem piemita neveselīgs kārnums un nebija dažu zobu. Džekam līdzi bija labs un jauns sporta divritenis. Laikam veselīga dzīvesveida piekritējs. Nākamajā pieturā šajā pašā vagonā iekāpa arī gotu meitene (visdrīzāk, dzimumu noteikt bija pagrūti) ar baltu pūderi uz vaigiem un melnām ēnām zem acīm. Viņa pavadīja laiku, ļoti mērķtiecīgi staigājot no viena tramvaja vagona gala uz otru. Turpu un atpakaļ. Diviem maziem bērniem, kas arī brauca šajā vagonā, tas likās ļoti amizanti. Nenoliegšu, tāpat tas likās arī man.
Tad man beidzot bija jākāpj ārā, un es dzirdēju, kā sieviete, kas arī pameta tramvaju, cilvēkam telefonā teica: "Tur vajadzīgs narkologs. Jā, es zinu, ka ir tāda Minesotas programma. Tikai tas mans narkologs pieņem Vecmīlgrāvī. Nu, ko, visiem braukt uz Vecmīlgrāvi ir gabals, hahaha."
"Cik jauki," es domāju, "un Dieviņš mīl mūs visus." Un vēl es domāju - varbūt arī turpmāk vairs nelikt somā grāmatu vai žurnālu, un nepirkt telefonam internetu, un pilnasinīgi braukt tramvajā. Banāla doma, es zinu. Bet nu un. Esmu romantiskā noskaņojumā, un tam piedien mazliet banalitātes.
Šovakar piedzīvoju ļoti aizkustinošu brauciens tramvajā. Sākumā kāds bāls hipsteris stāstīja savai teātra pulciņa biedrenei par pieredzi, strādājot tuneļa kafijas tirgotavā "Save my day". Lai tiktu šajā darbā, viņam pārrunās bija jāiztur ekstrēmā intervija, kurā ticis uzdots, piemēram, šāds jautājums: "Tavā dzīvoklī ienāk pingvīns ar sombrero galvā. No kurienes viņš ir ieradies?" "Save my day" strādāt bijis forši, brīnišķīgs kolektīvs, un pie viena viņam izdevies novērot arī šo to no tuneļa ubagu ikdienas. Viņiem esot viens "menedžeris", kas ik pa pāris stundām apstaigā visus un ievāc saubagoto naudu. Ja ierodas kāds nesankcionēts ubags, tas uzreiz tiek aiztriekts prom. Viņš vairākkārt atkārtoja, ka tas ir ļoti briesmīgi, un vai tad tiešām labāk nevar atrast darbu par minimālo algu. Vienreiz pat "menedžeris" ubagam, kam nebija abu kāju, atņēmis kruķus, un viņš pārvietojies pa tuneli, šļūcot pa zemi. Tad jaunais vīrietis sāka stāstīt par to, ka laika trūkuma dēļ ies prom no teātra, un viņam bail, ka pēc šī notikuma viņš varētu palikt introvertāks. Bet visu brīvo laiku tagad paņem spāņu valodas kursi un autoskola, kurai sevi motivēt ir grūti, jo viņš ienīst mašīnas. "Es vispār esmu tāds kreiss, es lasu par tām climate changes, un es vienkārši ienīstu tās mašīnas."
Pēc tam tramvajā iekāpa divi pieklājīgi narkomāni - džeks un meitene. Es spriedu, ka viņi ir narkomāni, tikai tādēļ, ka abiem piemita neveselīgs kārnums un nebija dažu zobu. Džekam līdzi bija labs un jauns sporta divritenis. Laikam veselīga dzīvesveida piekritējs. Nākamajā pieturā šajā pašā vagonā iekāpa arī gotu meitene (visdrīzāk, dzimumu noteikt bija pagrūti) ar baltu pūderi uz vaigiem un melnām ēnām zem acīm. Viņa pavadīja laiku, ļoti mērķtiecīgi staigājot no viena tramvaja vagona gala uz otru. Turpu un atpakaļ. Diviem maziem bērniem, kas arī brauca šajā vagonā, tas likās ļoti amizanti. Nenoliegšu, tāpat tas likās arī man.
Tad man beidzot bija jākāpj ārā, un es dzirdēju, kā sieviete, kas arī pameta tramvaju, cilvēkam telefonā teica: "Tur vajadzīgs narkologs. Jā, es zinu, ka ir tāda Minesotas programma. Tikai tas mans narkologs pieņem Vecmīlgrāvī. Nu, ko, visiem braukt uz Vecmīlgrāvi ir gabals, hahaha."
"Cik jauki," es domāju, "un Dieviņš mīl mūs visus." Un vēl es domāju - varbūt arī turpmāk vairs nelikt somā grāmatu vai žurnālu, un nepirkt telefonam internetu, un pilnasinīgi braukt tramvajā. Banāla doma, es zinu. Bet nu un. Esmu romantiskā noskaņojumā, un tam piedien mazliet banalitātes.