: Rēzekne. 2. daļa.
Visu dienu pavadījām jauniešu centra "Zeimuļs" kafejnīcā, nīgri gatavojot priekšnesumu. Ierodoties Gorā, sastapām visas šīs idejas iniciatoru LB, kurš atklāja, ka uz vienu no dienas nodarbībām ieradušies tieši divi cilvēki. Draudējām viņam, ka tad, ja trīs mēnešu laikā nepametīs šo darba vietu, zvanīsim viņa sievai un informēsim par paaugstināto bīstamības stāvokli ģimenes nākotnei. LB uz to vēlāk, no Gora jumta veroties uz Rēzeknes blokmājām, atbildēja ar: "Stulbākais, ka es zinu - jūs nediršat".
Uz mūsu tā saukto stendapu bija atnākuši kādi divdesmit cilvēki. Fonda vadītāja vaicāja, kā lai mūs piesaka, bet no ierosinājuma "Bloga Texxxti autores?" samulsa, tādēļ pēc īsa pārdomu mirkļa viņa lūdza, vai nevar mūs tomēr pieteikt kā mākslinieces. Bija atnākuši pāris vietējie pārtībomži, daži studenti, daži centra darbinieki un daži, kuri tur bija atvilkti ar puslīdz varu, lai vispār būtu kāds cilvēks. Es saprotu, ka ne vienmēr ir viegli svešā pilsētā savākt auditoriju, tomēr būtu vismaz jāpacenšas. Ne jau mani tas šoreiz pārāk interesēja, un, protams, arī viens cilvēks ir auditorija, bet... Kāpēc gan nopūlēties, aizvelkot cilvēkus kilometriem tālu uzstāties, bet atstāt pašplūsmā jautājumu, vai to vispār kāds redzēs?
Uzstāšanās bija puslīdz pieklājīga, EK gadījumā pat spoža. Daļa cilvēku neko nesaprata, daļai, kā uzzinājām pēc tam, likās par traku (amatierteātra vadītājai no LKA), daļai likās laikmetīgi (tas bija krievu vīrietim, kurš neko nesaprata šķietami valodas, nevis prāta barjeras dēļ), daļai šķita, ka beidzot jūtama Rīgas elpa. Mums, protams, uzstāšanās vidū katrai individuāli capslokā piezagās jautājums: "Kāpēc es to daru?". Es gan pēc tam bezjēgā jutos diezgan pacilāta, EK, protams, drīzāk sagrauta. Dāmas no "Martas" centra bija pat visai apmierinātas, līgumu nelauza, iedeva līdzi dažus ēdiena iesmiņus no galda, kā arī pieskatīt vienu Deinata fotku. Kad viņas teica, ka decembrī varētu mazliet pārstrukturizēt un atkārtot, dzirdēju, kā šausmās nošķīst stikli EK smadzenēs.
Šļurinot iekšā vīnu, iepazināmies ar konspiratīvi noskaņotu kundzi, kura apgalvoja, ka Rēzeknes slimnīcā pēc zemiskā kapitāldaļu turētāja pavēles visi rentgeni uzrāda, ka cilvēki ir veseli, lai gan tā nav. Busiņā turpinājām šļurināt vīnu no veikala - arī dāma no "Martas" neatteicās iemalkot pa taisno no kakliņa. Nebijām vienisprātis, kā jārisina prostitūcijas jautājums, jo mēs paŗstāvējām liberāļu flangu, piedāvājot to tomēr legalizēt, bet viņa - utopistus - , kas vēlas to pilnībā izskaust. Paskatījāmies sniegā uzņemtās fotkas, parunājām par viņas trim vīriešiem un Jēkabpilī šķīrāmies. Tas ir, viņa izkāpa, bet mēs traucāmies uz Rīgu, kur apmēram Ķengaraga rajonā šoferes kundze uzzināja, ka pie viņas mājas nospertas riepas. Šī uzreiz meta busiņu apkārt, pagalmā dzinās pakaļ kaut kādiem kēksiem, es biju samiegojusies un neaptēsta, bet gatava gulties zemē, ja sāksies apšaude. Tomēr nenācās atdot dzīvību šoferes kaimiņa riepu dēļ. Tas ir ideāli.
Visu dienu pavadījām jauniešu centra "Zeimuļs" kafejnīcā, nīgri gatavojot priekšnesumu. Ierodoties Gorā, sastapām visas šīs idejas iniciatoru LB, kurš atklāja, ka uz vienu no dienas nodarbībām ieradušies tieši divi cilvēki. Draudējām viņam, ka tad, ja trīs mēnešu laikā nepametīs šo darba vietu, zvanīsim viņa sievai un informēsim par paaugstināto bīstamības stāvokli ģimenes nākotnei. LB uz to vēlāk, no Gora jumta veroties uz Rēzeknes blokmājām, atbildēja ar: "Stulbākais, ka es zinu - jūs nediršat".
Uz mūsu tā saukto stendapu bija atnākuši kādi divdesmit cilvēki. Fonda vadītāja vaicāja, kā lai mūs piesaka, bet no ierosinājuma "Bloga Texxxti autores?" samulsa, tādēļ pēc īsa pārdomu mirkļa viņa lūdza, vai nevar mūs tomēr pieteikt kā mākslinieces. Bija atnākuši pāris vietējie pārtībomži, daži studenti, daži centra darbinieki un daži, kuri tur bija atvilkti ar puslīdz varu, lai vispār būtu kāds cilvēks. Es saprotu, ka ne vienmēr ir viegli svešā pilsētā savākt auditoriju, tomēr būtu vismaz jāpacenšas. Ne jau mani tas šoreiz pārāk interesēja, un, protams, arī viens cilvēks ir auditorija, bet... Kāpēc gan nopūlēties, aizvelkot cilvēkus kilometriem tālu uzstāties, bet atstāt pašplūsmā jautājumu, vai to vispār kāds redzēs?
Uzstāšanās bija puslīdz pieklājīga, EK gadījumā pat spoža. Daļa cilvēku neko nesaprata, daļai, kā uzzinājām pēc tam, likās par traku (amatierteātra vadītājai no LKA), daļai likās laikmetīgi (tas bija krievu vīrietim, kurš neko nesaprata šķietami valodas, nevis prāta barjeras dēļ), daļai šķita, ka beidzot jūtama Rīgas elpa. Mums, protams, uzstāšanās vidū katrai individuāli capslokā piezagās jautājums: "Kāpēc es to daru?". Es gan pēc tam bezjēgā jutos diezgan pacilāta, EK, protams, drīzāk sagrauta. Dāmas no "Martas" centra bija pat visai apmierinātas, līgumu nelauza, iedeva līdzi dažus ēdiena iesmiņus no galda, kā arī pieskatīt vienu Deinata fotku. Kad viņas teica, ka decembrī varētu mazliet pārstrukturizēt un atkārtot, dzirdēju, kā šausmās nošķīst stikli EK smadzenēs.
Šļurinot iekšā vīnu, iepazināmies ar konspiratīvi noskaņotu kundzi, kura apgalvoja, ka Rēzeknes slimnīcā pēc zemiskā kapitāldaļu turētāja pavēles visi rentgeni uzrāda, ka cilvēki ir veseli, lai gan tā nav. Busiņā turpinājām šļurināt vīnu no veikala - arī dāma no "Martas" neatteicās iemalkot pa taisno no kakliņa. Nebijām vienisprātis, kā jārisina prostitūcijas jautājums, jo mēs paŗstāvējām liberāļu flangu, piedāvājot to tomēr legalizēt, bet viņa - utopistus - , kas vēlas to pilnībā izskaust. Paskatījāmies sniegā uzņemtās fotkas, parunājām par viņas trim vīriešiem un Jēkabpilī šķīrāmies. Tas ir, viņa izkāpa, bet mēs traucāmies uz Rīgu, kur apmēram Ķengaraga rajonā šoferes kundze uzzināja, ka pie viņas mājas nospertas riepas. Šī uzreiz meta busiņu apkārt, pagalmā dzinās pakaļ kaut kādiem kēksiem, es biju samiegojusies un neaptēsta, bet gatava gulties zemē, ja sāksies apšaude. Tomēr nenācās atdot dzīvību šoferes kaimiņa riepu dēļ. Tas ir ideāli.