: Restorāns "Mapačo"
Pļavniekos ir atvērts jauns restorāns - "Mapačo" - , kur nesen devāmies nobaudīt pusdienas. Uz ārdurvīm uzlīmētais piedāvājums "Pērc 0.5 alu un saņem voblu par brīvu!" intrigu tikai pastiprināja. Gramatikai ēdinkartē restorāna īpašnieki nebija pievērsuši īpašu uzmanību - varēja dabūt gan veģetārisko lazanju, gan zandartu ar baravikiem. Tomēr vismaz bija centušies būt asprātīgi. Piemēram, ēdienkartē bija sadaļa ar nosaukumu "Pasta (ne zobu)". Tā kā man garšo sēnes un zivis, nolēmu riskēt, pasūtot jau minēto zandartu, tomēr pieredze liecināja, ka šādos restorānos ne vienmēr pieejams viss, kas ēdienkartē, tāpēc drošības pēc izdomāju alternatīvu - kartupeļu pankūkas ar lasi. Zandarta, protams, nebija, iepriekšējā dienā trakie viesi visu esot apēduši. Tobrīd restorānā bijām vienīgās apmeklētājas. Kamēr formējām pasūtījumu, no virtuves izsteidzās pavārīte, kas atgādināja Mildu no "Ugunsgrēka", un pierunāja EK paņemt svaigu jēra gaļiņu ar dārzenīšiem.
Restorāna estētika bija ieturēta labākajās mūsdienu tendencēs - bija grāmatu plauktu imitējoša sienas tapete, mākslīgās augu virtenēs iekarinātas pīpes, milzīgs puķpods uz viena no galdiem u.tml. Voblas pie alus atradās šķīvītī uz bāra letes. Kartupeļu pankūkas tomēr bija veidotas no saldas mīklas, bet jēra gaļa nebija ne sagriežama, ne sakošļājama. Kopā ar bārmeni apguvām mehānismu maksāšanai ar karti. Vairākkārt noklausījāmies vienu un to pašu dziesmu, kas skanēja fonā. Kopumā - skaisti pasēdējām, karoč. Ne kā sveši cilvēki.
Pļavniekos ir atvērts jauns restorāns - "Mapačo" - , kur nesen devāmies nobaudīt pusdienas. Uz ārdurvīm uzlīmētais piedāvājums "Pērc 0.5 alu un saņem voblu par brīvu!" intrigu tikai pastiprināja. Gramatikai ēdinkartē restorāna īpašnieki nebija pievērsuši īpašu uzmanību - varēja dabūt gan veģetārisko lazanju, gan zandartu ar baravikiem. Tomēr vismaz bija centušies būt asprātīgi. Piemēram, ēdienkartē bija sadaļa ar nosaukumu "Pasta (ne zobu)". Tā kā man garšo sēnes un zivis, nolēmu riskēt, pasūtot jau minēto zandartu, tomēr pieredze liecināja, ka šādos restorānos ne vienmēr pieejams viss, kas ēdienkartē, tāpēc drošības pēc izdomāju alternatīvu - kartupeļu pankūkas ar lasi. Zandarta, protams, nebija, iepriekšējā dienā trakie viesi visu esot apēduši. Tobrīd restorānā bijām vienīgās apmeklētājas. Kamēr formējām pasūtījumu, no virtuves izsteidzās pavārīte, kas atgādināja Mildu no "Ugunsgrēka", un pierunāja EK paņemt svaigu jēra gaļiņu ar dārzenīšiem.
Restorāna estētika bija ieturēta labākajās mūsdienu tendencēs - bija grāmatu plauktu imitējoša sienas tapete, mākslīgās augu virtenēs iekarinātas pīpes, milzīgs puķpods uz viena no galdiem u.tml. Voblas pie alus atradās šķīvītī uz bāra letes. Kartupeļu pankūkas tomēr bija veidotas no saldas mīklas, bet jēra gaļa nebija ne sagriežama, ne sakošļājama. Kopā ar bārmeni apguvām mehānismu maksāšanai ar karti. Vairākkārt noklausījāmies vienu un to pašu dziesmu, kas skanēja fonā. Kopumā - skaisti pasēdējām, karoč. Ne kā sveši cilvēki.