: par iepazīšanos ar džekiem
Nedēļas nogalē ar L. pēc leģendārās un lieliskās Jumpravas koncerta mākslas telpā "Rokkafejnīca" devāmies uz krogu "I love you", lai uzspēlētu galda spēli "Pingvīni", kas ir viena no garlaicīgākajām galda spēlēm uzreiz pēc Cirka un Riču raču. Izvēlējāmies apsēsties akvārijā, jo tur ir kluss un mierīgs - tātad kā radīts, lai spēlētu ļoti garlaicīgu spēli un dzertu (manā gadījumā) mazo bezalkoholisko aliņu. Lai jums neliktos, ka dzeru tik muļķīgu alu, jo esmu tik garlaicīga kā spēle "Pingvīni" vai arī man kaut kas ir tik šausmīgi iekaisis, ka jādzer antibiotikas, tad tā nebūt nav. Es vienkārši ieturu stilīgu un drosmīgu gavēni pirms svētkiem. Tātad mēs apsēdāmies tajā akvārijā, bet, kā nedaudz vēlāk izrādījās, šo galdiņu jau pirms mums bija noskatījuši un arī iezīmējuši (uz krēsla stāvēja šalle, bet kas mums par daļu?) divi džeki. Viņi izvēlējās tomēr atkal atjaunot attiecības ar savu bijušo galdiņu, tā kā sēdējām tur četratā (2+2=4). Viens no džekiem - jaunais dzejnieks I., kuru es attāli pazinu, ierosināja izmantot šo negaidīto situāciju, spēlējot galda spēli "Pāris". Paskaidrošu, ka šī spēle ir domāta pāriem, lai noskaidrotu, cik labi abi mīļotie viens otru pazīst un kādi ir viņu pazīšanās rādītāji attiecībā pret citiem pāriem. Ātri izveidojām divus hipotētiskus pārus - L. ar dzejnieku I., un es ar džeku X., par kuru man nebija zināms nekas, kā arī radījām noteikumus (īstie diemžēl bija pazuduši) - katrs secīgi ņem no jautājumu kavas (ir četras dažādas kavas, bet vislabāk ņemt no sarkanās, jo tur ir visintīmākie jautājumi), uzdod to savai "otrajai pusītei" (piemērs: "kāds randiņš man patiktu vislabāk?"), tad otrā pusīte atbild uz šo jautājumu, un uzdevējam ir jāpasaka: tā ir vai nav. Ja tā ir (tātad spēle ir balstīta godīgumā. šķiet, tik naivus spēles noteikumus varētu saprast tikai Kirovs Lipmans un Katrīne Pasternaka), tad šī pāra kauliņš paiet vienu lauciņu uz priekšu (iešana notiek tikai taisni uz priekšu, kā jau dzīvē, lai gan stulbais laukums ir taisnstūrveida). Katrs no pāriem spēles gaitā izvēlējās savu stratēģiju - mēs, piemēram, nolēmām iztēloties, ka esam īsts pāris, un atbilžu laikā dalīties ar dažādām detaļām no mūsu divvientulīgās attiecību vēstures, taču otrs pāris situācijai piegāja drīzāk loģiski. Mēs, protams, uzvarējām (labi, pirmajā spēlē bija neizšķirts, bet otrajā - uzvara. 0+1=1). Pēc spēles mana jauniegūtā otrā pusīte vēlējās dalīties iespaidos par savu iepriekšējā dienā nodoto maģistra darbu teoloģijā, kur bija par Jungu, arhetipiem, analītisko psiholoģiju, kaut kas tādā garā, bet es izjutu lielu atvieglojumu, kad brīdī, kad man bija jāatbild uz jautājumu: "Ko tu par to domā?", L. pajautāja, vai mums nav jāiet. Lūdzu, esiet saprotoši, starp mani un Jungu sestdienas naktī bārā bija grūti pārvarama aiza - šis bezalkoholiskais alus. Tāpēc es aizbraucu mājās.
Nedēļas nogalē ar L. pēc leģendārās un lieliskās Jumpravas koncerta mākslas telpā "Rokkafejnīca" devāmies uz krogu "I love you", lai uzspēlētu galda spēli "Pingvīni", kas ir viena no garlaicīgākajām galda spēlēm uzreiz pēc Cirka un Riču raču. Izvēlējāmies apsēsties akvārijā, jo tur ir kluss un mierīgs - tātad kā radīts, lai spēlētu ļoti garlaicīgu spēli un dzertu (manā gadījumā) mazo bezalkoholisko aliņu. Lai jums neliktos, ka dzeru tik muļķīgu alu, jo esmu tik garlaicīga kā spēle "Pingvīni" vai arī man kaut kas ir tik šausmīgi iekaisis, ka jādzer antibiotikas, tad tā nebūt nav. Es vienkārši ieturu stilīgu un drosmīgu gavēni pirms svētkiem. Tātad mēs apsēdāmies tajā akvārijā, bet, kā nedaudz vēlāk izrādījās, šo galdiņu jau pirms mums bija noskatījuši un arī iezīmējuši (uz krēsla stāvēja šalle, bet kas mums par daļu?) divi džeki. Viņi izvēlējās tomēr atkal atjaunot attiecības ar savu bijušo galdiņu, tā kā sēdējām tur četratā (2+2=4). Viens no džekiem - jaunais dzejnieks I., kuru es attāli pazinu, ierosināja izmantot šo negaidīto situāciju, spēlējot galda spēli "Pāris". Paskaidrošu, ka šī spēle ir domāta pāriem, lai noskaidrotu, cik labi abi mīļotie viens otru pazīst un kādi ir viņu pazīšanās rādītāji attiecībā pret citiem pāriem. Ātri izveidojām divus hipotētiskus pārus - L. ar dzejnieku I., un es ar džeku X., par kuru man nebija zināms nekas, kā arī radījām noteikumus (īstie diemžēl bija pazuduši) - katrs secīgi ņem no jautājumu kavas (ir četras dažādas kavas, bet vislabāk ņemt no sarkanās, jo tur ir visintīmākie jautājumi), uzdod to savai "otrajai pusītei" (piemērs: "kāds randiņš man patiktu vislabāk?"), tad otrā pusīte atbild uz šo jautājumu, un uzdevējam ir jāpasaka: tā ir vai nav. Ja tā ir (tātad spēle ir balstīta godīgumā. šķiet, tik naivus spēles noteikumus varētu saprast tikai Kirovs Lipmans un Katrīne Pasternaka), tad šī pāra kauliņš paiet vienu lauciņu uz priekšu (iešana notiek tikai taisni uz priekšu, kā jau dzīvē, lai gan stulbais laukums ir taisnstūrveida). Katrs no pāriem spēles gaitā izvēlējās savu stratēģiju - mēs, piemēram, nolēmām iztēloties, ka esam īsts pāris, un atbilžu laikā dalīties ar dažādām detaļām no mūsu divvientulīgās attiecību vēstures, taču otrs pāris situācijai piegāja drīzāk loģiski. Mēs, protams, uzvarējām (labi, pirmajā spēlē bija neizšķirts, bet otrajā - uzvara. 0+1=1). Pēc spēles mana jauniegūtā otrā pusīte vēlējās dalīties iespaidos par savu iepriekšējā dienā nodoto maģistra darbu teoloģijā, kur bija par Jungu, arhetipiem, analītisko psiholoģiju, kaut kas tādā garā, bet es izjutu lielu atvieglojumu, kad brīdī, kad man bija jāatbild uz jautājumu: "Ko tu par to domā?", L. pajautāja, vai mums nav jāiet. Lūdzu, esiet saprotoši, starp mani un Jungu sestdienas naktī bārā bija grūti pārvarama aiza - šis bezalkoholiskais alus. Tāpēc es aizbraucu mājās.