: romantika
Priedes līdzīgi kā vilki dzīvo baros. Un tāpat kā vilki tās savu dzīves biedru izvēlas uz visu mūžu. Izvēle gan nav plaša, jo nesniedzas tālāk par katras konkrētās priedes redzes loku. Lielā mērā pie šī priežu izkārtojuma ir vainīgs vējš, kurš sanesis auglības sēkliņas tādā kārtībā, kāda tam tajā brīdī labpatikusies. Tas ir kā meklēt sev mīļoto starp klases vai kursa biedriem - retajam tas patiešām izdodas, bet lielākā daļa pāru tomēr viens otru atraduši, izmantojot citus ceļus.
Tad, ja priedēm ir izdevies vienam otru atrast, tā reti kad izvēršas par laimīgu kopdzīvi. Jo visa dzīve tiek vadīta, mūžīgā tieksmē vienam pēc otra. Tik vien, cik izdodas mīļoto noglāstīt ar skujām noklātajiem pirkstu galiem. Un tas jau arī tikai, pateicoties vējam.
Es pazinu vienu priežu pāri, kuru vēl pirms mūsu pirmās tikšanās bija noskatījis kāds fizisko aktivitāšu cienītājs, kas dzīvoja tieši blakus priežu baram kādā mikrorajonā. Viņš starp priedēm novietoja stieni, kuru abās pusēs pienagloja ar trīs milzīgām, rūsas pārklātām naglām. Priedēm tas ļoti sāpēja, un tomēr tā viņi jutās tuvāk viens otram, nekā līdz jebkad. Caur šīm kopīgajām sāpēm, un vingrotāju, kurš griezās un pievilkās abiem pa vidu, priedes bija vienoti. Sajust tādu tuvību izdodas dažām priedēm no miljona, tāpēc tās vienmēr ar lielu mīlestību nolūkojās uz vingrotāju, un viņa saspringtajiem muskuļiem, piepūlē savilkto seju un lielo pārliecību par sevi.
Dažkārt vingrotājs pie stieņa ieradās ar saviem draugiem. Tad viņi iekūra ugunskuru, kaut ko uz tā cepa, dzēra alu un pa kārtai gāja pievilkties pie stieņa. Kad iestājās tumsa, visi palēnām izklīda, bet abi priedes raudāja lielas sveķu asaras, kas lēni apdzēsa ugunskuru tām blakus.
Priedes līdzīgi kā vilki dzīvo baros. Un tāpat kā vilki tās savu dzīves biedru izvēlas uz visu mūžu. Izvēle gan nav plaša, jo nesniedzas tālāk par katras konkrētās priedes redzes loku. Lielā mērā pie šī priežu izkārtojuma ir vainīgs vējš, kurš sanesis auglības sēkliņas tādā kārtībā, kāda tam tajā brīdī labpatikusies. Tas ir kā meklēt sev mīļoto starp klases vai kursa biedriem - retajam tas patiešām izdodas, bet lielākā daļa pāru tomēr viens otru atraduši, izmantojot citus ceļus.
Tad, ja priedēm ir izdevies vienam otru atrast, tā reti kad izvēršas par laimīgu kopdzīvi. Jo visa dzīve tiek vadīta, mūžīgā tieksmē vienam pēc otra. Tik vien, cik izdodas mīļoto noglāstīt ar skujām noklātajiem pirkstu galiem. Un tas jau arī tikai, pateicoties vējam.
Es pazinu vienu priežu pāri, kuru vēl pirms mūsu pirmās tikšanās bija noskatījis kāds fizisko aktivitāšu cienītājs, kas dzīvoja tieši blakus priežu baram kādā mikrorajonā. Viņš starp priedēm novietoja stieni, kuru abās pusēs pienagloja ar trīs milzīgām, rūsas pārklātām naglām. Priedēm tas ļoti sāpēja, un tomēr tā viņi jutās tuvāk viens otram, nekā līdz jebkad. Caur šīm kopīgajām sāpēm, un vingrotāju, kurš griezās un pievilkās abiem pa vidu, priedes bija vienoti. Sajust tādu tuvību izdodas dažām priedēm no miljona, tāpēc tās vienmēr ar lielu mīlestību nolūkojās uz vingrotāju, un viņa saspringtajiem muskuļiem, piepūlē savilkto seju un lielo pārliecību par sevi.
Dažkārt vingrotājs pie stieņa ieradās ar saviem draugiem. Tad viņi iekūra ugunskuru, kaut ko uz tā cepa, dzēra alu un pa kārtai gāja pievilkties pie stieņa. Kad iestājās tumsa, visi palēnām izklīda, bet abi priedes raudāja lielas sveķu asaras, kas lēni apdzēsa ugunskuru tām blakus.