: vulkāns un čemodāns
Beidzot arī man izdevās uz savas ādas izjust kā ir, kad nav iespējams doties lidojumā, jo ir iedarbojies vulkāns. Sākumā, izlasot burtu savienojumu "cancelled" pie sava galamērķa, domāju, ka tas taču tiešām nav reāli, bet izrādījās, ka bija gan. Starp lidotgribošajiem latviešiem izplatījās baumas, ka biļetes atpakaļ varot dabūt vairs tikai pēc piecām un vēlāk jau septiņām dienām. Sākām jau štukot, ka varētu braukt ar stopiem vai mainīt biļeti uz Hamburgu un tad ar prāmi, un patiesībā vēl kādus 200 variantus. Beigās izstāvējām milzīgo rindu un izdevās samainīt biļeti uz Kauņu nākamajā dienā, par ko bijām ārkārtīgi priecīgi, un visu vēl priecīgāku padarīja fakts, ka mamma želsirdīgi ir ieskaitījusi kontā visu savu pēdējo naudu. Tad nu devāmies uz lielveikalu, nopirkām nocenotos itāļu alus Morreti mazajās pudelītēs un vaļājāmies zālītē pie lielveikala, kuram vispār nebija ieejas, kas būtu domāta kājāmgājējiem, viss paredzēts tikai cilvēkiem ar automašīnām. No alus, protams, palika gurdeni, tiešām nesaprotu visus tos britus un arī latviešus, kas izdzer daudz alus un tad ārdās. Vai tos literātus, kas izdzer daudz vīna un visu nakti pavada sarunās. Man no šiem alkoholiem uznāk gurdenums, kad nestrādā galva un gribas tikai atgulties pēc iespējas mīkstākā vietā. Tāpēc pēc ilgām izvēles grūtībām, ko radīja tas, ka tās cena pieaug līdz ar tilpuma samazināšanos, nopirkām grappu, lai pārietu alus radītais gurdenums un nebūtu tik neizturami vēl vismaz stundas 15 dzīvot lidostā. Tā kā sākās lietus, savu grappu sākām tukšot turpat veikala stāvvietā, un beigās tas viss radīja pamatīgas grūtības nokļūšanai atpakaļ lidostā, jo nekādīgi nevarējām atrast turp vedošos tuneļus, lai gan lidosta atradās tieši pretī lielveikalam.
Līdz lidostai tomēr nokļuvām, atradām vēl citus latviešus, kam bija reiss nākamajā dienā uz Rīgu, visu laiku kaut kādai itāļu meitenei likām pieskatīt somas, kamēr paši devāmies uz kafejnīcu zagt daudz mazos cukuriņus, kas smuki izskatījās pēc visāda veida kārtīm. Beigās visi aizmiga un paliku tikai es ar to itāļu meiteni, kas kopā ar mani izdzēra atlikušo grappu, bet slikti runāja angliski. Tomēr man izdevās saprast, ka viņa dodas uz Somiju pakot augļus. Tiesa, es patiešām nesapratu, kāpēc viņai tur būtu jādodas. Tad aizmiga arī viņa, un es viena pati datorā palūrēju filmu The Bounty Hunter.
Naktī mūs ik pa brīdim bakstīja policists, tomēr izdevās arī pagulēt. No rīta priecīgi konstatējām, ka lidojumi ir atsākušies, un tātad visticamāk izdosies tikt arī uz mājām.
Drusku vēlāk pie mums pienāca Jānis ar drediem, lai uzdāvinātu viņam vairs nevajadzīgo Rīgas Laiku un Kultūras forumu. Jānis ir teoloģijas maģistrs un strādā Voldorfa skolā par vēstures pasniedzēju. Atkal nolēmām doties uz lielveikalu un šoreiz nopirkām lētāko un lielāko grappu. Tāpat atkal nevarējām atrast atpakaļceļu līdz lidostai, un izskatījās, ka Jāni, kuram vienīgajam jau bija jāsāk steigties, tas nemaz neuztrauc. Viņš tikai pajautāja, vai Uldis ir ēdis skābi, lai raksturotu situāciju, kurā atradāmies.
Jānis tomēr izdevās paspēt uz lidmašīnu, un mums, kam lidmašīna bija pēc trim stundām, arī. Nokļuvām līdz Kauņas lidostai, kur tūrisma birojā strādāja ļoti izpalīdzīga meitene, kas uz jautājumu, cik bieži iet autobusi uz centru, vienkārši atbildēja "Ņe očeņ". Paņēmām salīdzinoši ar Rīgu ārkārtīgi lētu taksi, kas no lidostas uz centru četrdesmit minūtes mūs veda tikai par desmit latiem.
Kauņā konstatējām, ka autobuss pēc pusstundas, uz kuru bijām cerējuši, iet tikai otrdienās un svētdienās, bet "šodien ir pirmdiena" kā mums laipni paskaidroja. Tad nu devāmies uz Paņevežu, trīs stundas pasēdējām krodziņā ar šašlikiem un lētu nedestilēto alu, un beidzot devāmies uz Rīgu. Lūk, tāds man bija vulkāns. Un es domāju, ka šādas situācijas ar vulkākiem un atceltiem lidojumiem drīz kļūst par pavisam ikdienišķu parādību.
Beidzot arī man izdevās uz savas ādas izjust kā ir, kad nav iespējams doties lidojumā, jo ir iedarbojies vulkāns. Sākumā, izlasot burtu savienojumu "cancelled" pie sava galamērķa, domāju, ka tas taču tiešām nav reāli, bet izrādījās, ka bija gan. Starp lidotgribošajiem latviešiem izplatījās baumas, ka biļetes atpakaļ varot dabūt vairs tikai pēc piecām un vēlāk jau septiņām dienām. Sākām jau štukot, ka varētu braukt ar stopiem vai mainīt biļeti uz Hamburgu un tad ar prāmi, un patiesībā vēl kādus 200 variantus. Beigās izstāvējām milzīgo rindu un izdevās samainīt biļeti uz Kauņu nākamajā dienā, par ko bijām ārkārtīgi priecīgi, un visu vēl priecīgāku padarīja fakts, ka mamma želsirdīgi ir ieskaitījusi kontā visu savu pēdējo naudu. Tad nu devāmies uz lielveikalu, nopirkām nocenotos itāļu alus Morreti mazajās pudelītēs un vaļājāmies zālītē pie lielveikala, kuram vispār nebija ieejas, kas būtu domāta kājāmgājējiem, viss paredzēts tikai cilvēkiem ar automašīnām. No alus, protams, palika gurdeni, tiešām nesaprotu visus tos britus un arī latviešus, kas izdzer daudz alus un tad ārdās. Vai tos literātus, kas izdzer daudz vīna un visu nakti pavada sarunās. Man no šiem alkoholiem uznāk gurdenums, kad nestrādā galva un gribas tikai atgulties pēc iespējas mīkstākā vietā. Tāpēc pēc ilgām izvēles grūtībām, ko radīja tas, ka tās cena pieaug līdz ar tilpuma samazināšanos, nopirkām grappu, lai pārietu alus radītais gurdenums un nebūtu tik neizturami vēl vismaz stundas 15 dzīvot lidostā. Tā kā sākās lietus, savu grappu sākām tukšot turpat veikala stāvvietā, un beigās tas viss radīja pamatīgas grūtības nokļūšanai atpakaļ lidostā, jo nekādīgi nevarējām atrast turp vedošos tuneļus, lai gan lidosta atradās tieši pretī lielveikalam.
Līdz lidostai tomēr nokļuvām, atradām vēl citus latviešus, kam bija reiss nākamajā dienā uz Rīgu, visu laiku kaut kādai itāļu meitenei likām pieskatīt somas, kamēr paši devāmies uz kafejnīcu zagt daudz mazos cukuriņus, kas smuki izskatījās pēc visāda veida kārtīm. Beigās visi aizmiga un paliku tikai es ar to itāļu meiteni, kas kopā ar mani izdzēra atlikušo grappu, bet slikti runāja angliski. Tomēr man izdevās saprast, ka viņa dodas uz Somiju pakot augļus. Tiesa, es patiešām nesapratu, kāpēc viņai tur būtu jādodas. Tad aizmiga arī viņa, un es viena pati datorā palūrēju filmu The Bounty Hunter.
Naktī mūs ik pa brīdim bakstīja policists, tomēr izdevās arī pagulēt. No rīta priecīgi konstatējām, ka lidojumi ir atsākušies, un tātad visticamāk izdosies tikt arī uz mājām.
Drusku vēlāk pie mums pienāca Jānis ar drediem, lai uzdāvinātu viņam vairs nevajadzīgo Rīgas Laiku un Kultūras forumu. Jānis ir teoloģijas maģistrs un strādā Voldorfa skolā par vēstures pasniedzēju. Atkal nolēmām doties uz lielveikalu un šoreiz nopirkām lētāko un lielāko grappu. Tāpat atkal nevarējām atrast atpakaļceļu līdz lidostai, un izskatījās, ka Jāni, kuram vienīgajam jau bija jāsāk steigties, tas nemaz neuztrauc. Viņš tikai pajautāja, vai Uldis ir ēdis skābi, lai raksturotu situāciju, kurā atradāmies.
Jānis tomēr izdevās paspēt uz lidmašīnu, un mums, kam lidmašīna bija pēc trim stundām, arī. Nokļuvām līdz Kauņas lidostai, kur tūrisma birojā strādāja ļoti izpalīdzīga meitene, kas uz jautājumu, cik bieži iet autobusi uz centru, vienkārši atbildēja "Ņe očeņ". Paņēmām salīdzinoši ar Rīgu ārkārtīgi lētu taksi, kas no lidostas uz centru četrdesmit minūtes mūs veda tikai par desmit latiem.
Kauņā konstatējām, ka autobuss pēc pusstundas, uz kuru bijām cerējuši, iet tikai otrdienās un svētdienās, bet "šodien ir pirmdiena" kā mums laipni paskaidroja. Tad nu devāmies uz Paņevežu, trīs stundas pasēdējām krodziņā ar šašlikiem un lētu nedestilēto alu, un beidzot devāmies uz Rīgu. Lūk, tāds man bija vulkāns. Un es domāju, ka šādas situācijas ar vulkākiem un atceltiem lidojumiem drīz kļūst par pavisam ikdienišķu parādību.