:
Mums ar Mētru tagad ir vienošanās, ka es regulāri rakstīšu sviesta cibā, lai tas tik bieži nav jādara viņai. Ņēmu vērā arī viņas doto padomu par pamatu saviem ierakstiem izmantot garīgās pasaules iespaidus - piemēram, izlasītas grāmatas, redzētas teātra izrādes vai kādas filmas. Vakar man bija diezgan bagāta kultūras pieredze, tāpēc mēģināšu to aprakstīt. Recenzijas un kritiskus rakstus gan es nemāku rakstīt, apbrīnoju Zani Radzobi un Jāni Žildi, ka viņi to māk, bet man nesanāk.
Vakar pēc mācībām Kultūras akadēmijā devos uz Jauno Rīgas teātri, lai palūkotu, vai nav tomēr aizķērusies kāda biļete uz "Ziedoni un Visumu". Pati gan biju pirmizrādē, bet gribēju iegādāties dāvanu Ulda Rudaka dzimšanas dienai un pie reizes pati noskatīties vēlreiz. Diemžēl biļešu vairs nebija, tomēr par kultūras pieredzi var uzskatīt pašu viesošanos šajā ēkā vien.
Tālāk devos uz Nabaklab, kur bija atradušās manas brilles, kam iepriekšējās sestdienas vakara gaitā bija izkritis viens stikliņš. Par kultūras pieredzi uzskatu arī viesošanos šajā ēkā, jo tur tomēr uzstājas grupas, kuras tur atstājušas vibrācijas no savām mākslinieciskajām izpausmēm.
Kamēr gaidīju to kā mans briļļu rāmītis piepildīsies ar stikliņiem, iegāju žurnālā "Ir" aprakstītajā Index Cafe Vecrīgā. Pasūtīju plūmju saldējuma kokteili un lasīju Nīčes "Tā runāja Zaratustra". Saturu gan īsti nespēju uztvert, jo visu laiku jutos kā klasiskā situācijā no filmas. Nu, tādas mazas kafejnīciņas un tādas Nīčes grāmatas kopā kaut kā izsauc tādu sajūtu, kurā jūties tik ļoti apreibis no tā, cik gan forši ir atrasties tādā vietā un lasīt tādu grāmatu, ka visu laiku par to jādomā un nespēj pieslēgties realitātei. Tomēr atceros, ka, Nīčesprāt, Zaratustra ir saules zvaigzne vai kas tamlīdzīgs. Vilis Plūdonis par to visu to bija lielā sajūsmā.
Dodoties uz mikroautobusu, sastapu Sarmīti, kura mani uzaicināja iedzert vīnu un noskatīties filmu Malholandas ceļš, kas pieejama Lattelecom videonomā. Lai cik dīvaini tas arī neliktos, šo filmu tiešām skatījos pirmoreizi. Filmas noskaņu mani traucēja uztvert vairākas lietas - pirmkārt, tas, ka laukā bija gaišs un čivināja putni. Otrkārt, tas, ka dzērām vīnu, un tas, kā apgalvoja Sarmīte, notrulina jutekļus. Treškārt, filmai bija latviešu subtitri, kas acīmredzami bija veidoti ar kādas programmas palīdzību, jo tur rādījās visādas pavisam amizantas lietas. Piemēram, "You're kidding me" tika tulkots kā "tā nav nekāda izloze!", bet "Malholandas ceļš" kā "Malholandas draivs" un tamlīdzīgi. Kad biju vēl pavisam mazs bērns, ļoti fanoju par Tvinpīku. Atceros kaut kādas pavisam mistiskas sajūtas, kas atstāja uz mani iespaidu arī tik neadekvātā vecumā, kāds ir trīs vai četri gadi. Tātad Deivids Linčs spēj sasniegt vēlamo, pat iedarbojoties uz tādu apziņu un zemapziņu, kuru dzīves pieredze praktiski nav skārusi. Pie visiem jau minētajiem traucēkļiem, kas iepriekš sekoja aiz "pirmkārt, otrkārt un treškārt" jāmin svētās sētas parādīšanās, kas man čukstēja ausī, ko par šo filmu teiktu Ģirts Birziņš.
Vēlāk devos pie sava dzīvesbiedra (turpmāk - Dz.) un noskatījāmies Ulvja ieteikto dāņu filmu "Festen" (tikko gandrīz ierakstīju "Fever"). Filma tiešām bija kruta. Dz. gan ņirdza visaizkustinošākajos mirkļos. "Aizkustinoši" gan nav gluži īstais vārds, bet tomēr lielākai daļai jau tāpat skaidrs, kādu vārdu gribēju lietot.
Jāsecina, ka nemitīgi kaut kas traucēja manus kultūras iespaidus izbaudīt pilnībā, tomēr ar dzīvi esmu apmierināta. Tagad domāju doties ar velosipēdu uz Mežparku un varbūt pat paskatīties dzīvnieciņus. Zoodārzā šis esot "dziesmu un mīlas laiks", un tropu mājā piedzimis maziņš žurķengurs.
Vakar pēc mācībām Kultūras akadēmijā devos uz Jauno Rīgas teātri, lai palūkotu, vai nav tomēr aizķērusies kāda biļete uz "Ziedoni un Visumu". Pati gan biju pirmizrādē, bet gribēju iegādāties dāvanu Ulda Rudaka dzimšanas dienai un pie reizes pati noskatīties vēlreiz. Diemžēl biļešu vairs nebija, tomēr par kultūras pieredzi var uzskatīt pašu viesošanos šajā ēkā vien.
Tālāk devos uz Nabaklab, kur bija atradušās manas brilles, kam iepriekšējās sestdienas vakara gaitā bija izkritis viens stikliņš. Par kultūras pieredzi uzskatu arī viesošanos šajā ēkā, jo tur tomēr uzstājas grupas, kuras tur atstājušas vibrācijas no savām mākslinieciskajām izpausmēm.
Kamēr gaidīju to kā mans briļļu rāmītis piepildīsies ar stikliņiem, iegāju žurnālā "Ir" aprakstītajā Index Cafe Vecrīgā. Pasūtīju plūmju saldējuma kokteili un lasīju Nīčes "Tā runāja Zaratustra". Saturu gan īsti nespēju uztvert, jo visu laiku jutos kā klasiskā situācijā no filmas. Nu, tādas mazas kafejnīciņas un tādas Nīčes grāmatas kopā kaut kā izsauc tādu sajūtu, kurā jūties tik ļoti apreibis no tā, cik gan forši ir atrasties tādā vietā un lasīt tādu grāmatu, ka visu laiku par to jādomā un nespēj pieslēgties realitātei. Tomēr atceros, ka, Nīčesprāt, Zaratustra ir saules zvaigzne vai kas tamlīdzīgs. Vilis Plūdonis par to visu to bija lielā sajūsmā.
Dodoties uz mikroautobusu, sastapu Sarmīti, kura mani uzaicināja iedzert vīnu un noskatīties filmu Malholandas ceļš, kas pieejama Lattelecom videonomā. Lai cik dīvaini tas arī neliktos, šo filmu tiešām skatījos pirmoreizi. Filmas noskaņu mani traucēja uztvert vairākas lietas - pirmkārt, tas, ka laukā bija gaišs un čivināja putni. Otrkārt, tas, ka dzērām vīnu, un tas, kā apgalvoja Sarmīte, notrulina jutekļus. Treškārt, filmai bija latviešu subtitri, kas acīmredzami bija veidoti ar kādas programmas palīdzību, jo tur rādījās visādas pavisam amizantas lietas. Piemēram, "You're kidding me" tika tulkots kā "tā nav nekāda izloze!", bet "Malholandas ceļš" kā "Malholandas draivs" un tamlīdzīgi. Kad biju vēl pavisam mazs bērns, ļoti fanoju par Tvinpīku. Atceros kaut kādas pavisam mistiskas sajūtas, kas atstāja uz mani iespaidu arī tik neadekvātā vecumā, kāds ir trīs vai četri gadi. Tātad Deivids Linčs spēj sasniegt vēlamo, pat iedarbojoties uz tādu apziņu un zemapziņu, kuru dzīves pieredze praktiski nav skārusi. Pie visiem jau minētajiem traucēkļiem, kas iepriekš sekoja aiz "pirmkārt, otrkārt un treškārt" jāmin svētās sētas parādīšanās, kas man čukstēja ausī, ko par šo filmu teiktu Ģirts Birziņš.
Vēlāk devos pie sava dzīvesbiedra (turpmāk - Dz.) un noskatījāmies Ulvja ieteikto dāņu filmu "Festen" (tikko gandrīz ierakstīju "Fever"). Filma tiešām bija kruta. Dz. gan ņirdza visaizkustinošākajos mirkļos. "Aizkustinoši" gan nav gluži īstais vārds, bet tomēr lielākai daļai jau tāpat skaidrs, kādu vārdu gribēju lietot.
Jāsecina, ka nemitīgi kaut kas traucēja manus kultūras iespaidus izbaudīt pilnībā, tomēr ar dzīvi esmu apmierināta. Tagad domāju doties ar velosipēdu uz Mežparku un varbūt pat paskatīties dzīvnieciņus. Zoodārzā šis esot "dziesmu un mīlas laiks", un tropu mājā piedzimis maziņš žurķengurs.