: par blogiem
Piektdien, braucot autobusā uz Ventspili, skolas semināra vajadzībām lasīju Sartra grāmatu "Nelabums". Lai gan mani vienmēr ir mazliet kaitinājušas šāda veida atsauces uz grāmatām, kas rosinājušas kaut kāda veida pārdomas, tomēr izvēlējos šo faktu pieminēt. Tur bija minēts, ka piedzīvojums par tādu kļūst nevis tad, kad cilvēks ir piedzīvojis kādu neikdienišķu un satraucošu atgadījumu, bet gan brīdī, kad par to pastāsta citiem. Šādā ceļā par piedzīvojumiem, protams, kļūst arī pavisam ikdienišķas lietas. Un te nu es iedomājos, ka tieši tas šobrīd notiek tāda veida portālos, kāds ir twitter vai vispār jebkura cilvēka blogošanas vietnē.
Agrāk cilvēki par dažāda veida piedzīvojumiem lasīja grāmatās, bet tagad grāmatas lasīt vairs īsti nav laika, jo dzīves temps nemitīgi pieaug, tāpat pieaug arī informācijas apjoms, ko cilvēkam ik dienas nepieciešams uzņemt, lai pilnvērtīgi justos sabiedrībā. Tad nu rodas šī tendence par piedzīvojumu padarīt katram savu dzīvi ik dienas. Citādu izskaidrojumu es neredzu tam, ka Artis Dvarionas savā twitterī ir ievietojis kafijas attēlu, ar ko nepieciešams atspirdzināties pirms koncerta, un hamburgera bildi, ar kuru remdē savu izsalkumu rītā pēc koncerta Liepājā, vai arī bildi ar savu iesmu, uz kura silda meitenes, kamēr citi grupas biedri turpina izklaidēties klubā, kur spēlējuši. Nu labi, tādas pēdējās bildes varbūt arī nemaz nav. Bet principā - es blogoju, tātad esmu.
Ja pieļaujamais zīmju apjoms ir neierobežots, cilvēki apvij savus ikdienas notikumus ar dažādām interesantām un tēlainām detaļām, citreiz nepacenšas izdarīt par to, un uzreiz paši kļūst citiem par tādu kā Robinsonu Krūzo, piemēram. Es pati arī agrāk tā darīju, bet nu vairs ne. Un pat neprotu atbildēt, kāpēc vairs tā nedaru tieši brīdī, kad tas kļūst arvien modernāk. Varbūt tādēļ, ka lēnām nobriestu par īstu rakstieci, jo tieši rakstnieki ir tie (ar dažiem izņēmumiem), kas izvairās no blogu rakstīšanas. Tā vismaz pavisam noteikti domā Guntis Berelis, kurš Spīķeros lasīja lekciju par to, kāpēc rakstnieki neraksta blogus. Un taisnība jau viņam bija. Es tagad arī zinu, kāpēc. Jo tad atliktu pavisam maz, ko rakstīt savās grāmatās.
Protams, ir arī blogi, kuros cilvēki neatspoguļo savas dzīves gaitas, bet, piemēram, pauž viedokli vai pārdomas par dažnedažādiem jautājumiem. Un varētu vēl runāt par to, kā šāda veida blogotāji veic sava veida cīņu pret ceturto varu un tā tālāk. Tik daudz pārdomām man nav laika. Un tas vairs arī nemaz nav tik svarīgi kā brīdī, kad braucu autobusā.
Man nekad nav izdevušies nobeigumi itin nekam, jo trūkst pacietības kaut ko cienījami novest līdz galam. Bet esot tādi rakstnieki, kuriem tā vienkārši ir. Neņemiet ļaunā.
Piektdien, braucot autobusā uz Ventspili, skolas semināra vajadzībām lasīju Sartra grāmatu "Nelabums". Lai gan mani vienmēr ir mazliet kaitinājušas šāda veida atsauces uz grāmatām, kas rosinājušas kaut kāda veida pārdomas, tomēr izvēlējos šo faktu pieminēt. Tur bija minēts, ka piedzīvojums par tādu kļūst nevis tad, kad cilvēks ir piedzīvojis kādu neikdienišķu un satraucošu atgadījumu, bet gan brīdī, kad par to pastāsta citiem. Šādā ceļā par piedzīvojumiem, protams, kļūst arī pavisam ikdienišķas lietas. Un te nu es iedomājos, ka tieši tas šobrīd notiek tāda veida portālos, kāds ir twitter vai vispār jebkura cilvēka blogošanas vietnē.
Agrāk cilvēki par dažāda veida piedzīvojumiem lasīja grāmatās, bet tagad grāmatas lasīt vairs īsti nav laika, jo dzīves temps nemitīgi pieaug, tāpat pieaug arī informācijas apjoms, ko cilvēkam ik dienas nepieciešams uzņemt, lai pilnvērtīgi justos sabiedrībā. Tad nu rodas šī tendence par piedzīvojumu padarīt katram savu dzīvi ik dienas. Citādu izskaidrojumu es neredzu tam, ka Artis Dvarionas savā twitterī ir ievietojis kafijas attēlu, ar ko nepieciešams atspirdzināties pirms koncerta, un hamburgera bildi, ar kuru remdē savu izsalkumu rītā pēc koncerta Liepājā, vai arī bildi ar savu iesmu, uz kura silda meitenes, kamēr citi grupas biedri turpina izklaidēties klubā, kur spēlējuši. Nu labi, tādas pēdējās bildes varbūt arī nemaz nav. Bet principā - es blogoju, tātad esmu.
Ja pieļaujamais zīmju apjoms ir neierobežots, cilvēki apvij savus ikdienas notikumus ar dažādām interesantām un tēlainām detaļām, citreiz nepacenšas izdarīt par to, un uzreiz paši kļūst citiem par tādu kā Robinsonu Krūzo, piemēram. Es pati arī agrāk tā darīju, bet nu vairs ne. Un pat neprotu atbildēt, kāpēc vairs tā nedaru tieši brīdī, kad tas kļūst arvien modernāk. Varbūt tādēļ, ka lēnām nobriestu par īstu rakstieci, jo tieši rakstnieki ir tie (ar dažiem izņēmumiem), kas izvairās no blogu rakstīšanas. Tā vismaz pavisam noteikti domā Guntis Berelis, kurš Spīķeros lasīja lekciju par to, kāpēc rakstnieki neraksta blogus. Un taisnība jau viņam bija. Es tagad arī zinu, kāpēc. Jo tad atliktu pavisam maz, ko rakstīt savās grāmatās.
Protams, ir arī blogi, kuros cilvēki neatspoguļo savas dzīves gaitas, bet, piemēram, pauž viedokli vai pārdomas par dažnedažādiem jautājumiem. Un varētu vēl runāt par to, kā šāda veida blogotāji veic sava veida cīņu pret ceturto varu un tā tālāk. Tik daudz pārdomām man nav laika. Un tas vairs arī nemaz nav tik svarīgi kā brīdī, kad braucu autobusā.
Man nekad nav izdevušies nobeigumi itin nekam, jo trūkst pacietības kaut ko cienījami novest līdz galam. Bet esot tādi rakstnieki, kuriem tā vienkārši ir. Neņemiet ļaunā.