: nopietni par dzeršanu
Es tagad nevaru izvēlēties starp zupas ēšanu un rakstīšanu, bet abus man ļoti gribas.
Ir tādi piespiedu dzērāji – un ticiet man – tādu ir ne mazums. Vakaros viņi piedzeras ne jau tādēļ, lai atbrīvotos no spriedzes darbā, uzmāktos meitenēm vai kaislīgi izdejotos, to viņi māk tāpat – skaidrā. Piespiedu dzērāji piedzeras nelabprāt un steidzīgi gaida rītu. Jo tikai no rīta, kad tik daudzi gultā pārcieš mokošas paģiras, viņi sajūtas pilnīgi. Ne jau tādēļ pilnīgi, ka iemantotu tādu organismu, kas būtu no paģirām atbrīvots, bet gan tādēļ, ka no rīta tos pārņem spēcīga un neapturama poēzija. Tā ir pārliecība par sevi un sevišķi izteiktas spējas pateikt principā nepasakāmo. Turpmākā dzeršana pa dienu, ja tiek darīta, ļaujot lēnām un vēl sajūtami pienākt vakaram, ir tikai brīnišķīga tuvošanās nākamajam rītam. Un, protams, radošā potenciāla celšana (ja tas tiešām notiek ar mēru). Ir taču tādi cilvēki, kas pēc vētrainas nakts pavadīšanas kādā dzīvoklī, nebūt nesteidzas no rīta doties projām, bet drīzāk dodas uz veikalu. Un tad nosēž virtuvē visu dienu kopā ar citiem itin nemaz nedusmojoties un nepārmetot viens otram iepriekšējās nakts nekaunību. Tā vietā viņi atrodas kopā un uztur gaisā nepārtrauktu iedvesmas un prieka sajūtu. Un visi caur to nemitīgi fotosintezē. Īpaši talantīgie, kas tādai radošajai rīta poēzijai labprātāk nododas vieni, noteikti jau ir slaveni dzejnieki. Nu, gan jau dažs raksta arī labu prozu. Bet vairāk tas tiešām piedienas dzejai.
Bet, atgriežoties pie pirmajiem – tad, kad aizvadīti tiem atvēlētie poēzijas svētki (tie reti ilgst vairāk par nedēļu, jo viņi nav nekādi drūmi alkoholiķi, kas var raut mēnešiem), viņi dodas mājās. Pilnīgi iztukšoti un novārguši. Galīgi nepiemēroti jebkādam dzīves turpinājumam. Bet tas ir īslaicīgi. Jo lielāku vai mazāku atelpu prasa jebkuri svētki – vai tās būtu Lieldienas vai Neatkarības diena!
Es tagad nevaru izvēlēties starp zupas ēšanu un rakstīšanu, bet abus man ļoti gribas.
Ir tādi piespiedu dzērāji – un ticiet man – tādu ir ne mazums. Vakaros viņi piedzeras ne jau tādēļ, lai atbrīvotos no spriedzes darbā, uzmāktos meitenēm vai kaislīgi izdejotos, to viņi māk tāpat – skaidrā. Piespiedu dzērāji piedzeras nelabprāt un steidzīgi gaida rītu. Jo tikai no rīta, kad tik daudzi gultā pārcieš mokošas paģiras, viņi sajūtas pilnīgi. Ne jau tādēļ pilnīgi, ka iemantotu tādu organismu, kas būtu no paģirām atbrīvots, bet gan tādēļ, ka no rīta tos pārņem spēcīga un neapturama poēzija. Tā ir pārliecība par sevi un sevišķi izteiktas spējas pateikt principā nepasakāmo. Turpmākā dzeršana pa dienu, ja tiek darīta, ļaujot lēnām un vēl sajūtami pienākt vakaram, ir tikai brīnišķīga tuvošanās nākamajam rītam. Un, protams, radošā potenciāla celšana (ja tas tiešām notiek ar mēru). Ir taču tādi cilvēki, kas pēc vētrainas nakts pavadīšanas kādā dzīvoklī, nebūt nesteidzas no rīta doties projām, bet drīzāk dodas uz veikalu. Un tad nosēž virtuvē visu dienu kopā ar citiem itin nemaz nedusmojoties un nepārmetot viens otram iepriekšējās nakts nekaunību. Tā vietā viņi atrodas kopā un uztur gaisā nepārtrauktu iedvesmas un prieka sajūtu. Un visi caur to nemitīgi fotosintezē. Īpaši talantīgie, kas tādai radošajai rīta poēzijai labprātāk nododas vieni, noteikti jau ir slaveni dzejnieki. Nu, gan jau dažs raksta arī labu prozu. Bet vairāk tas tiešām piedienas dzejai.
Bet, atgriežoties pie pirmajiem – tad, kad aizvadīti tiem atvēlētie poēzijas svētki (tie reti ilgst vairāk par nedēļu, jo viņi nav nekādi drūmi alkoholiķi, kas var raut mēnešiem), viņi dodas mājās. Pilnīgi iztukšoti un novārguši. Galīgi nepiemēroti jebkādam dzīves turpinājumam. Bet tas ir īslaicīgi. Jo lielāku vai mazāku atelpu prasa jebkuri svētki – vai tās būtu Lieldienas vai Neatkarības diena!
Current Music: Braens Molko - Placebo in my mind