: par diegiem un pacietību
Kad kādā vakarā atnācu ciemos pie R., viņš sēdēja virtuvē un ārdīja garajai velveta žaketei nost burtiņus un cipariņus no mugurpuses. R. to darīja ar papīra griežamo nazīti, kas nebija ielikts aptverītē, līdz ar to bīstamāks kā gadījumā, ja tur atrastos. Sākumā viņš lika man šo aptverīti sameklēt dzīvoklī, kurā jau vairākus mēnešus ir pazudusi dvd aparāta pults un vēl dažas daudz palielākas mantas. Kad šajā ziņā man nekas uz priekšu negāja, jautāja, vai arī disku nevaru nomainīt, ja jau tā sēžu un skatos kā viņš burtiņus ārda. Ar disku man izdevās, jo minētajā dzīvoklī nekā - itin nekā - nav vairāk kā disku, tomēr arī tas izvēli padara grūtāku kā gadījumā, ja to būtu, piemēram, tikai trīs. Tāpat kā nesen ar to uz Ventspili atbraukušo francūzieti, kurai bija par daudz sviesta paciņu, no kā veikalā izvēlēties.
Burtiņus R. mēģināja dabūt nost, jo reiz biju norādījusi (un nevis noārdījusi), ka tie ir izgājuši no modes jau kopš tā iepriekšējā laika, kad katram uz krūtīm, pleca (tas noteikti bija gadījumā, ja pa lētāku naudu kaut ko tamlīdzīgu pirka latviešu uzņemumā Rita) vai džinsām bija kaut kāda ciparu kombinācija. Līdzīgi kā pirms tam ar tām sānu kabatām uz biksēm. Es to zinu, jo pati biju aktīva šo lietu patērētāja. Tajā pašā laikā gan biju ieteikusi tos nost neārdīt, bet nu jau bija par vēlu, jo pie tā, ka process uz priekšu gāja tik lēni un ķimperīgi, vainīga, protams, biju es. Jo katrs ir vainīgs pie savas neapdomības, tā tas tiešām ir.
Pārmijām pāris teikumus par to, ka man nudien šādi darbi riebjas, un es no tiem izvairos, ja vien tas ir iespējams. Tas tikai vēl vairāk uzkurināja R. kāri iesākto novest līdz galam, neskatoties uz to, ka jau bija izplēsies mazītiņš caurumiņš un bija aizdomas, ka tas nebūs vienīgais.
Tā kā mani kaitina pat klātesamība kaut kam tik nepanesami pacietību pieprasošam, devos uz otru istabu darīt to, kas man jādara - lasīt grāmatu (konkrēti - dekadenta Eldgasta "Zvaigžņotās naktis").
Pēc pusotras stundas R. ienāca istabā nu jau ar priecīgu smaidu uz lūpām, lai parādītu, ka ticis galā ar uzrakstu un nu vairs tikai cipari vien palikuši. Velāk viņš mani pasauca, lai nomainu disku un izskaidroju, kādēļ no melnās žaketes nāk ārā arī balti diegi, turklāt garāki par citiem. Teicu, ka tas tādēļ, ka uzraksts ir no džinsu auduma, R. sākumā piekrita manam izskaidrojumam, bet vēlāk tomēr secināja, ka ar baltajiem šūts apakšā. Tās šujmašīnas ir viena sarežģīta parādība, jo spējīgas uztaisīt šitādu melnbaltu diegu jucekli.
Pēc vēl aptuveni pusotras stundas un diviem caurumiem darbs bija gandrīz galā. Un pāri palicis gan gandarījums, ka es nekad tā nevarētu, bet R., lūk, ar vieglu roku, gan arī tas, ka žakete vairs no modes neizies nekad.
Kad kādā vakarā atnācu ciemos pie R., viņš sēdēja virtuvē un ārdīja garajai velveta žaketei nost burtiņus un cipariņus no mugurpuses. R. to darīja ar papīra griežamo nazīti, kas nebija ielikts aptverītē, līdz ar to bīstamāks kā gadījumā, ja tur atrastos. Sākumā viņš lika man šo aptverīti sameklēt dzīvoklī, kurā jau vairākus mēnešus ir pazudusi dvd aparāta pults un vēl dažas daudz palielākas mantas. Kad šajā ziņā man nekas uz priekšu negāja, jautāja, vai arī disku nevaru nomainīt, ja jau tā sēžu un skatos kā viņš burtiņus ārda. Ar disku man izdevās, jo minētajā dzīvoklī nekā - itin nekā - nav vairāk kā disku, tomēr arī tas izvēli padara grūtāku kā gadījumā, ja to būtu, piemēram, tikai trīs. Tāpat kā nesen ar to uz Ventspili atbraukušo francūzieti, kurai bija par daudz sviesta paciņu, no kā veikalā izvēlēties.
Burtiņus R. mēģināja dabūt nost, jo reiz biju norādījusi (un nevis noārdījusi), ka tie ir izgājuši no modes jau kopš tā iepriekšējā laika, kad katram uz krūtīm, pleca (tas noteikti bija gadījumā, ja pa lētāku naudu kaut ko tamlīdzīgu pirka latviešu uzņemumā Rita) vai džinsām bija kaut kāda ciparu kombinācija. Līdzīgi kā pirms tam ar tām sānu kabatām uz biksēm. Es to zinu, jo pati biju aktīva šo lietu patērētāja. Tajā pašā laikā gan biju ieteikusi tos nost neārdīt, bet nu jau bija par vēlu, jo pie tā, ka process uz priekšu gāja tik lēni un ķimperīgi, vainīga, protams, biju es. Jo katrs ir vainīgs pie savas neapdomības, tā tas tiešām ir.
Pārmijām pāris teikumus par to, ka man nudien šādi darbi riebjas, un es no tiem izvairos, ja vien tas ir iespējams. Tas tikai vēl vairāk uzkurināja R. kāri iesākto novest līdz galam, neskatoties uz to, ka jau bija izplēsies mazītiņš caurumiņš un bija aizdomas, ka tas nebūs vienīgais.
Tā kā mani kaitina pat klātesamība kaut kam tik nepanesami pacietību pieprasošam, devos uz otru istabu darīt to, kas man jādara - lasīt grāmatu (konkrēti - dekadenta Eldgasta "Zvaigžņotās naktis").
Pēc pusotras stundas R. ienāca istabā nu jau ar priecīgu smaidu uz lūpām, lai parādītu, ka ticis galā ar uzrakstu un nu vairs tikai cipari vien palikuši. Velāk viņš mani pasauca, lai nomainu disku un izskaidroju, kādēļ no melnās žaketes nāk ārā arī balti diegi, turklāt garāki par citiem. Teicu, ka tas tādēļ, ka uzraksts ir no džinsu auduma, R. sākumā piekrita manam izskaidrojumam, bet vēlāk tomēr secināja, ka ar baltajiem šūts apakšā. Tās šujmašīnas ir viena sarežģīta parādība, jo spējīgas uztaisīt šitādu melnbaltu diegu jucekli.
Pēc vēl aptuveni pusotras stundas un diviem caurumiem darbs bija gandrīz galā. Un pāri palicis gan gandarījums, ka es nekad tā nevarētu, bet R., lūk, ar vieglu roku, gan arī tas, ka žakete vairs no modes neizies nekad.