: I will be gone by morning
Pēdējā laikā lielākā daļa sarkasma un ironijas kārtas, kas uzkrājas uz katra, kurš gluži nav gatavs kā Čaks to sirdi pa trotuāru plosīt, ir kļuvusi caurlaidīgāka. No vienas puses (un mums ir bieži vienas puses) jau tas sev un citiem par prieku pierāda, ka esi tomēr cilvēcīgs un tātad arī uz līdzjūtību spējīgs. Atliek vien samierināties ar to, ka tad, ja esi kādu ielaidis savā sirdī, viņš tur atstās ne tikai rozes, bet arī savas kurpes. Bet tā dvēsles atklātā un nefiltrētā saskaršanās ar rožu lapām un kurpju zolēm ir tik intensīva, ka ikdienišķās lietas vairs nesniedz nepieciešamo piepildījumu. Ir sajūta, ka nemitīgi gaidi kaut kā beigšanos, lai atkal piedalītos, kad kaut kas jauns ir sācies, bet nekad tāpat neesi līdz galam apmierināts. Tomēr tā kā esi šo to lasījis un šo to dzirdējis no citu pieredzes, apzinies, ka šīs ikdienišķās lietas ir tās, pie kā nepārprotami jāpieturas, jo vajadzības gadījumā tās spēs atjaunot visas sākotnējās kārtas, lai neatstātu pilnīgos jaņos un tuvu pašnāvībai.
Tas viss nesasaucas arī ar divu paaudžu strīdu par vides ietekmi uz personību. It kā abas paaudzes vienojas, ka videi ir ļoti nozīmīga loma iekšējās pasaules darbībās un interešu daudzumā, kvalitātē. Tomēr jaunības maksimālismā ir tendence uzskatīt, ka pietiekami intelektuālam cilvēkam ir iespējams pilnvērtīgi justies, izpaužoties jebkurā profesijā - vienkārši, to darot, nezaudēt sevi un kultūras pasākumus (tikai viens no piemēriem) apmeklēt brīvajā laikā. Turpretim, pieklājīgu vecumu sasniedzot, ir skaidrs, ka tas gandrīz nav iespējams, lai kā gribētos saglabāt uzskatus par vienlīdzību un tādejādi arī sabiedrības nedalīšanu traktoristos un dzejniekos (tikai viens no piemēriem). Jaunības maksimālismā, starp citu, esot arī tendence uzskatīt, ka sajūtas pašas pieņem sev vajadzīgo formu un maksimāli (kā jau maksimālismā) izvairīties no profesionālām ievirzēm, kārtīgi apgūstot tur ritmus un strofas (tikai viens no piemēriem). Strīds aizsākās, jo tam kādam, kas izdzīvo maksimālismu, draugs strādā kazino, un tā kāda vecākas paaudzes radiniekam liekas, ka, to darot ilgstoši, dirsā ir.
Būtu interesanti uzzināt arī Jūsu viedokli. Sevišķi iedomājoties, ko diezin par mani liecina tas, ka mani visbiežākie pienākumi Pļavnieku dzīvoklī ir vannas istabas iztīrīšana un piparu sagriezšana.
Pēdējā laikā lielākā daļa sarkasma un ironijas kārtas, kas uzkrājas uz katra, kurš gluži nav gatavs kā Čaks to sirdi pa trotuāru plosīt, ir kļuvusi caurlaidīgāka. No vienas puses (un mums ir bieži vienas puses) jau tas sev un citiem par prieku pierāda, ka esi tomēr cilvēcīgs un tātad arī uz līdzjūtību spējīgs. Atliek vien samierināties ar to, ka tad, ja esi kādu ielaidis savā sirdī, viņš tur atstās ne tikai rozes, bet arī savas kurpes. Bet tā dvēsles atklātā un nefiltrētā saskaršanās ar rožu lapām un kurpju zolēm ir tik intensīva, ka ikdienišķās lietas vairs nesniedz nepieciešamo piepildījumu. Ir sajūta, ka nemitīgi gaidi kaut kā beigšanos, lai atkal piedalītos, kad kaut kas jauns ir sācies, bet nekad tāpat neesi līdz galam apmierināts. Tomēr tā kā esi šo to lasījis un šo to dzirdējis no citu pieredzes, apzinies, ka šīs ikdienišķās lietas ir tās, pie kā nepārprotami jāpieturas, jo vajadzības gadījumā tās spēs atjaunot visas sākotnējās kārtas, lai neatstātu pilnīgos jaņos un tuvu pašnāvībai.
Tas viss nesasaucas arī ar divu paaudžu strīdu par vides ietekmi uz personību. It kā abas paaudzes vienojas, ka videi ir ļoti nozīmīga loma iekšējās pasaules darbībās un interešu daudzumā, kvalitātē. Tomēr jaunības maksimālismā ir tendence uzskatīt, ka pietiekami intelektuālam cilvēkam ir iespējams pilnvērtīgi justies, izpaužoties jebkurā profesijā - vienkārši, to darot, nezaudēt sevi un kultūras pasākumus (tikai viens no piemēriem) apmeklēt brīvajā laikā. Turpretim, pieklājīgu vecumu sasniedzot, ir skaidrs, ka tas gandrīz nav iespējams, lai kā gribētos saglabāt uzskatus par vienlīdzību un tādejādi arī sabiedrības nedalīšanu traktoristos un dzejniekos (tikai viens no piemēriem). Jaunības maksimālismā, starp citu, esot arī tendence uzskatīt, ka sajūtas pašas pieņem sev vajadzīgo formu un maksimāli (kā jau maksimālismā) izvairīties no profesionālām ievirzēm, kārtīgi apgūstot tur ritmus un strofas (tikai viens no piemēriem). Strīds aizsākās, jo tam kādam, kas izdzīvo maksimālismu, draugs strādā kazino, un tā kāda vecākas paaudzes radiniekam liekas, ka, to darot ilgstoši, dirsā ir.
Būtu interesanti uzzināt arī Jūsu viedokli. Sevišķi iedomājoties, ko diezin par mani liecina tas, ka mani visbiežākie pienākumi Pļavnieku dzīvoklī ir vannas istabas iztīrīšana un piparu sagriezšana.
Current Music: Patric Wolf London