:
Vissatraucošākais no attālumiem ir rokasstiepiens - parasti tik drošs un neapgrūtinošs, bet reizē tik kaitinoši neuzvarams. Apziņa, ka locekļi pārstājuši stiepties garumā, ir kā jauns beigu sākums. Tāluma trulums. Katram ir savs personīgais tālums - saprašanu par to iespējams iegūt, pieejot pie veikalu augšējiem plauktiem.
Renija locekļi bija pārstājuši augt agrāk nekā citiem vienaudžiem, tādēļ viņš nolēma spiest uz prātu. Ar nemitīgu domas bagātināšanu varēja sajust tāluma nebeidzamību. Tātad kontrole bija iespējama.
Lielākā daļa draugu viņu nesaprata, lai gan kaut vai izlikties vien, ka tu saproti punduri, ir ļoti drosmīgi. Visi, kuri viņam uzticējās, kļuva tikpat sīkumaini, cik cīki un untumaini kā Renijs pats.
Sākumā Renijam likās, ka paplašināt savas kontroles robežas iespējams, tikai lasot grāmatas vien - tur slēpās jau pārbaudīta informācija, kas derēja par pieredzi tikpat labi kā paša piedzīvotais. Vien tempi bija ātrāki un neradīja traumas. Viņš nevarēja saprast kā citi viņveidīgie varēja sākt mēģināt censties attīstīt sevi fiziski - ja kaut ko nebija iespējams novest līdz pilnībai, tad to vispār nebija jēgas staipīt līdzi kā tādu nolietotu skolas trenažieri.
Reiz Reniju pavisam agri no rīta pārņēma spēcīga un nerimstoša sajūta, ka viņš ienīst pilnīgi visus apkārtējos. Tos pašus, ar kuriem bija pavadījis pēdējās četras trauksmainās dienas. Tādēļ viņš ļoti nopriecājās, ka tirgus vēl bija tukšs un varēja to šķērsot pavisam netraucēti. Tomēr Renijs nebija rēķinājies, ka pa nakti to nezināmu iemeslu dēļ tur ciet. Viņš drudžaini meklēja izeju, jo negribēja palikt sprostā līdz brīdim, kad ierodas trokšņainie cilvēki. "Ko tu te meklē?" viņam vaicāja tirgus naktssargs. "Esmu apmaldījies," viņš godīgi atbildēja. "Ko tad tu meklēji tajā skapī?" Ko gan var meklēt sabrukušā no muļķīgām plāksnītēm veidotā un pilnīgi tukšā tirgus nodalījumā?! Protams, ka izeju! Naktssargs viņu iztrieca laukā, un Renija naidpilnā sajūta, ko juta pret cilvēkiem, brieda arvien lielāka.
Pieturā neviena nebija, vien kaut kur netālu sieviete nesa ārā valsts karogus par godu pirmā maija svētkiem. Cik nogurdinoši ir nest tādus karogus (Renijam pašam to izdarīt būtu gandrīz neiespējami), viņam pat palika sievietes žēl. Bet krūtīs modās tāds kā negaidīts pacēlums. Autobusā no Latvijas Radio 2 viņš izdzirdēja, ka Kurzeme ir bites dzēliens ass. Neskatoties uz niecīgo augumu, šodien viņam likās, ka būtu gatavs nolikt galvu par Latviju. Ja vajadzētu, protams.
Renija locekļi bija pārstājuši augt agrāk nekā citiem vienaudžiem, tādēļ viņš nolēma spiest uz prātu. Ar nemitīgu domas bagātināšanu varēja sajust tāluma nebeidzamību. Tātad kontrole bija iespējama.
Lielākā daļa draugu viņu nesaprata, lai gan kaut vai izlikties vien, ka tu saproti punduri, ir ļoti drosmīgi. Visi, kuri viņam uzticējās, kļuva tikpat sīkumaini, cik cīki un untumaini kā Renijs pats.
Sākumā Renijam likās, ka paplašināt savas kontroles robežas iespējams, tikai lasot grāmatas vien - tur slēpās jau pārbaudīta informācija, kas derēja par pieredzi tikpat labi kā paša piedzīvotais. Vien tempi bija ātrāki un neradīja traumas. Viņš nevarēja saprast kā citi viņveidīgie varēja sākt mēģināt censties attīstīt sevi fiziski - ja kaut ko nebija iespējams novest līdz pilnībai, tad to vispār nebija jēgas staipīt līdzi kā tādu nolietotu skolas trenažieri.
Reiz Reniju pavisam agri no rīta pārņēma spēcīga un nerimstoša sajūta, ka viņš ienīst pilnīgi visus apkārtējos. Tos pašus, ar kuriem bija pavadījis pēdējās četras trauksmainās dienas. Tādēļ viņš ļoti nopriecājās, ka tirgus vēl bija tukšs un varēja to šķērsot pavisam netraucēti. Tomēr Renijs nebija rēķinājies, ka pa nakti to nezināmu iemeslu dēļ tur ciet. Viņš drudžaini meklēja izeju, jo negribēja palikt sprostā līdz brīdim, kad ierodas trokšņainie cilvēki. "Ko tu te meklē?" viņam vaicāja tirgus naktssargs. "Esmu apmaldījies," viņš godīgi atbildēja. "Ko tad tu meklēji tajā skapī?" Ko gan var meklēt sabrukušā no muļķīgām plāksnītēm veidotā un pilnīgi tukšā tirgus nodalījumā?! Protams, ka izeju! Naktssargs viņu iztrieca laukā, un Renija naidpilnā sajūta, ko juta pret cilvēkiem, brieda arvien lielāka.
Pieturā neviena nebija, vien kaut kur netālu sieviete nesa ārā valsts karogus par godu pirmā maija svētkiem. Cik nogurdinoši ir nest tādus karogus (Renijam pašam to izdarīt būtu gandrīz neiespējami), viņam pat palika sievietes žēl. Bet krūtīs modās tāds kā negaidīts pacēlums. Autobusā no Latvijas Radio 2 viņš izdzirdēja, ka Kurzeme ir bites dzēliens ass. Neskatoties uz niecīgo augumu, šodien viņam likās, ka būtu gatavs nolikt galvu par Latviju. Ja vajadzētu, protams.