: uzrakstīju kaut kad senāk un tā arī nepabeidzu
Rūdolfs bija nolēmis šodien pagatavot ātrās pankūkas. To pagatavošanas neilgais laiks izpaudās, veicot ļoti pārdomātas un zibenīgas kustības. Nevis lietojot pusfabrikātus. Rūdolfam principā nepatika pabeigt kaut ko tādu, ko bija iesākuši citi. Lai ēdienu pagatavotu, bija nepieciešama tikai neticamā svece ar laika degli – uz tās bija norādītas ar kulināriju saistītās darbības kādam konkrētam galaproduktam. Viss, kas bija nepieciešams pašam pavāram – dancot pēc sveces stabules. Gadījumā, ja kāds solis tiek veikts ilgāk nekā vajadzīgs, pārdeg nākamais un ēdiens vairs negaršo kā parasti. Ja pieliet pienu, tad nekavējoties, ja bērt miltus, tad būt pārliecinātam, kur tie stāv – tā ir jāstrādā. Tas bija tikai muļķīgs viņa paša izgudrojums, tomēr Rūdolfam patika pārspēt sevi, uzstādot arvien jaunus un jaunus rekordus. Viņš ļoti cienīja laiku un vienmēr vēlējās būt ar to viegli rotaļīgās attiecībās. Reiz Rūdolfs nolēma pārbaudīt to cilvēku objektivitāti, kuri bezmaksas ikdienas laikrakstam „5 min” ar saukli „izlasi piecās minūtēs”, bija devuši šo bezjēdzīgi melīgo nosaukumu. Šaubas viņam sāka rasties, kad viņš uzzināja šo to par informāciju – tās apjoms katrā avīzē nevar būt pilnīgi vienāds. Tātad atšķiras gan lasīšanas ātrums attiecībā pret katru nākamo avīzi, gan katra cilvēka individuālais lasīšanas temps. Un vienā no bijušajām trešdienām Rūdolfs ieslēdza hronometru, paņēma laikrakstu un sāka lasīt. Izlasījis pilnīgi visu, neskaitot tos vienpadsmit horoskopus, kas uz viņu neattiecās, viņš apturēja hronometru un no sirds pasmaidīja. Desmit minūtes un četrdesmit viena sekunde. Fakinie meļi, viņš nodomāja un aizsūtīja uz „Dienas” redakciju sūdzību. Bet tikai, lai paķircinātos.
Toties šodien viņš cepa pankūkas. Ne tikai sev, bet arī visai ģimenei. Vispār Rūdolfam nepatika gatavot vēl kādam citam, jo tas bija mazliet laikietilpīgāks process, un viņš vispār bija sūdaini egocentrisks. Tomēr šoreiz vēlējās iepriecināt arī citus – ne jau tādēļ, ka no sirds tā jutās, bet gan dēļ vienkāršā gandarījuma, ko izjūt katrs cilvēks, paveicot labu darbu savu laikabiedru labā. Un izjust gandarījumu – tā ir diez gan egoistiska padarīšana.
„Brokastis ir uz plīts,” viņš it kā garāmskrienot noteica, un patiesībā Rūdolfs visas ēdienreizes sauca par brokastīm. Viņam ļoti patika filmas, kurās viens no partneriem aizlavījās un darbu, teātri vai kazino – vai nav vienalga – ātrāk kā iemīļotais, atstājot zīmīti ar saules vēlējumiem un brokastīm uz plīts. Kopš brīža, kad viņš kaut ko tādu redzēja pirmoreiz, citas ēdienreizes viņam likās pilnīgi bezpersoniskas.
Rūdolfs devās uz savu istabu, jo vēlējās rakstīt domrakstu. Domrakstu skolai, ne jau sev. Ja viņš rakstītu domrakstu sev, tad labāk būtu izvēlējies to vispār nerakstīt. Rūdim (uzskatu, ka šajā brīdī galvenais varonis ir iepazīts tiktāl, ka autoram ir ļauts pāriet uz īsāku apzīmējumu personīgā laika aiztaupījuma dēļ) vispār bija diez gan skaidras zināšanas par to, kas jāiegulda, lai izdotos labs domraksts. Principā jāiegulda nebija nekas – radīt kaut ko vienpadsmitās klases skolniekam piedienīgu viņam nelikās sevišķi grūti. Viss slēpās formā. Patiesībā pasaule pēdējā laikā bija vairāk piebāzta ar formu nekā ar pašu saturu. Ir iespējams savīt kopā vienā augumā daudz dažādu teikumu, kuros ietverti skaisti un daudznozīmīgi vārdi, lietotas asprātīgas metaforas, bet principā netiek pateikts pilnīgi nekas. Vai arī nekas, ko varētu saukt par saturisku vēstījumu. Un saturs – tas ir daudz grūtāk kā forma. To apgūt ir vienkāršāk. Bet – ej un radi tīkamu saturu kaut vai pats savā nenozīmīgajā dzīvītē. Cilvēki bija tā iemācījušies operēt ar formu, ka tā jau sāka aizstāt pilnīgi visu – melus, patiesību, atbildes, klusumu un pat dienišķo maizes donu. „Vai īpašumu cenas Latvijā varētu sākt kristies,” jautāja Jānis Domburs savā raidījumā par Latviju. Un ko viņam atbildēja? „Principā mūsu bankā katrs klients, kurš ir maksātspējīgs, tiek aicināts ņemt kredītu, jo jautājums ir tajā – vai tu vēlies trīsdesmit gadus krāt savam sapņu mājoklim jebšu vari tik pie tā uzreiz...” un tā tālāk un tā tālāk. Tāpēc Rūdim likās, ka it kā prasmīgi savārstītus teikumus, kas čukstus ziņo, ka varbūt tur pat slēpjas kādas sirdsstīgas strinkšķis, uzrakstīt par tēmu „Mans mīļākais varonis lugā „Lāčplēsis”” ir nenormāli viegli. Viņa mīļākais varonis bija Kangars. Ne jau tāpēc, ka nodevējs, bet tāpēc, ka vismaz cilvēcīgs – atšķirībā no pajoliņa Kokneša un ar burvju spējām apveltītā Lāčplēša.
Rūdolfs bija nolēmis šodien pagatavot ātrās pankūkas. To pagatavošanas neilgais laiks izpaudās, veicot ļoti pārdomātas un zibenīgas kustības. Nevis lietojot pusfabrikātus. Rūdolfam principā nepatika pabeigt kaut ko tādu, ko bija iesākuši citi. Lai ēdienu pagatavotu, bija nepieciešama tikai neticamā svece ar laika degli – uz tās bija norādītas ar kulināriju saistītās darbības kādam konkrētam galaproduktam. Viss, kas bija nepieciešams pašam pavāram – dancot pēc sveces stabules. Gadījumā, ja kāds solis tiek veikts ilgāk nekā vajadzīgs, pārdeg nākamais un ēdiens vairs negaršo kā parasti. Ja pieliet pienu, tad nekavējoties, ja bērt miltus, tad būt pārliecinātam, kur tie stāv – tā ir jāstrādā. Tas bija tikai muļķīgs viņa paša izgudrojums, tomēr Rūdolfam patika pārspēt sevi, uzstādot arvien jaunus un jaunus rekordus. Viņš ļoti cienīja laiku un vienmēr vēlējās būt ar to viegli rotaļīgās attiecībās. Reiz Rūdolfs nolēma pārbaudīt to cilvēku objektivitāti, kuri bezmaksas ikdienas laikrakstam „5 min” ar saukli „izlasi piecās minūtēs”, bija devuši šo bezjēdzīgi melīgo nosaukumu. Šaubas viņam sāka rasties, kad viņš uzzināja šo to par informāciju – tās apjoms katrā avīzē nevar būt pilnīgi vienāds. Tātad atšķiras gan lasīšanas ātrums attiecībā pret katru nākamo avīzi, gan katra cilvēka individuālais lasīšanas temps. Un vienā no bijušajām trešdienām Rūdolfs ieslēdza hronometru, paņēma laikrakstu un sāka lasīt. Izlasījis pilnīgi visu, neskaitot tos vienpadsmit horoskopus, kas uz viņu neattiecās, viņš apturēja hronometru un no sirds pasmaidīja. Desmit minūtes un četrdesmit viena sekunde. Fakinie meļi, viņš nodomāja un aizsūtīja uz „Dienas” redakciju sūdzību. Bet tikai, lai paķircinātos.
Toties šodien viņš cepa pankūkas. Ne tikai sev, bet arī visai ģimenei. Vispār Rūdolfam nepatika gatavot vēl kādam citam, jo tas bija mazliet laikietilpīgāks process, un viņš vispār bija sūdaini egocentrisks. Tomēr šoreiz vēlējās iepriecināt arī citus – ne jau tādēļ, ka no sirds tā jutās, bet gan dēļ vienkāršā gandarījuma, ko izjūt katrs cilvēks, paveicot labu darbu savu laikabiedru labā. Un izjust gandarījumu – tā ir diez gan egoistiska padarīšana.
„Brokastis ir uz plīts,” viņš it kā garāmskrienot noteica, un patiesībā Rūdolfs visas ēdienreizes sauca par brokastīm. Viņam ļoti patika filmas, kurās viens no partneriem aizlavījās un darbu, teātri vai kazino – vai nav vienalga – ātrāk kā iemīļotais, atstājot zīmīti ar saules vēlējumiem un brokastīm uz plīts. Kopš brīža, kad viņš kaut ko tādu redzēja pirmoreiz, citas ēdienreizes viņam likās pilnīgi bezpersoniskas.
Rūdolfs devās uz savu istabu, jo vēlējās rakstīt domrakstu. Domrakstu skolai, ne jau sev. Ja viņš rakstītu domrakstu sev, tad labāk būtu izvēlējies to vispār nerakstīt. Rūdim (uzskatu, ka šajā brīdī galvenais varonis ir iepazīts tiktāl, ka autoram ir ļauts pāriet uz īsāku apzīmējumu personīgā laika aiztaupījuma dēļ) vispār bija diez gan skaidras zināšanas par to, kas jāiegulda, lai izdotos labs domraksts. Principā jāiegulda nebija nekas – radīt kaut ko vienpadsmitās klases skolniekam piedienīgu viņam nelikās sevišķi grūti. Viss slēpās formā. Patiesībā pasaule pēdējā laikā bija vairāk piebāzta ar formu nekā ar pašu saturu. Ir iespējams savīt kopā vienā augumā daudz dažādu teikumu, kuros ietverti skaisti un daudznozīmīgi vārdi, lietotas asprātīgas metaforas, bet principā netiek pateikts pilnīgi nekas. Vai arī nekas, ko varētu saukt par saturisku vēstījumu. Un saturs – tas ir daudz grūtāk kā forma. To apgūt ir vienkāršāk. Bet – ej un radi tīkamu saturu kaut vai pats savā nenozīmīgajā dzīvītē. Cilvēki bija tā iemācījušies operēt ar formu, ka tā jau sāka aizstāt pilnīgi visu – melus, patiesību, atbildes, klusumu un pat dienišķo maizes donu. „Vai īpašumu cenas Latvijā varētu sākt kristies,” jautāja Jānis Domburs savā raidījumā par Latviju. Un ko viņam atbildēja? „Principā mūsu bankā katrs klients, kurš ir maksātspējīgs, tiek aicināts ņemt kredītu, jo jautājums ir tajā – vai tu vēlies trīsdesmit gadus krāt savam sapņu mājoklim jebšu vari tik pie tā uzreiz...” un tā tālāk un tā tālāk. Tāpēc Rūdim likās, ka it kā prasmīgi savārstītus teikumus, kas čukstus ziņo, ka varbūt tur pat slēpjas kādas sirdsstīgas strinkšķis, uzrakstīt par tēmu „Mans mīļākais varonis lugā „Lāčplēsis”” ir nenormāli viegli. Viņa mīļākais varonis bija Kangars. Ne jau tāpēc, ka nodevējs, bet tāpēc, ka vismaz cilvēcīgs – atšķirībā no pajoliņa Kokneša un ar burvju spējām apveltītā Lāčplēša.