: cik nu atceros
Ābols šodien teica, ka mana muļķības runājošā mute būtu pēc iespējas ātrāk jāizmālē vai jāizmūrē ciet. Bet - kamēr tas nav iespējams - man ar vienu roku tā jātur ciet, bet ar otru ir atļauts tikai aktīvi žestikulēt. Toties viņam patīk kā skan viņš. Tā arī teica - "Man patīk kā skan Ābols" un rūca. Un vēlāk teica, lai aizvedot viņu uz vietu, kur eksistē pasakas.
Visas pasakas gan šajās pāris dienās jau bija izkāpušas no grāmatām vairākkārt, tādēļ pieņēmu stindzinošu lēmumu doties mājup. Tur es atklāju, ka esmu pazaudējusi savas dzīvokļa atslēgas un neviena nav mājās. Bija arī izlādējusies baterija, tādēļ gāju ciemos pie omas. Beidzot izdevās pielikt tos aizkarus. Ar trešo piegājienu tātad. Nepilnas divas stundas pļāpājām, skatoties De facto un dzerot jasmīnu tēju. Pa starpu piezvanīja mamma, lai pastāstītu, ka viņas dzimšanas dienā (tātad JAU vakardienā) visā pilsētā ir izslēgusies elektrība. Nospriedām, ka tas noteikti ir sods par to, ka tik daudz gaismas tika iztērēts Ziemassvētku rotājumiem (proti, ziemeļbriežiem, eglēm, mājām un citiem šitiem). Vēl pazudis melbaltais kaķis. Un lai oma neejot pārāk daudz ārā, jo vējš viņu pūš uz ielas (tas gan tā notiek defoltā) un ir izbēguši tie sumbri. Vesels bariņš. Oma man parādīja savu jauno žurčiku "Astes". Tur ir par dažādiem dzīvnieciņiem. Sapratu, ka šinšillas man liekas ļoti skaistas. Nevis mīļas, bet tieši skaistas. Atgriežoties mājās, es nu jau citā žurnālā ieraudzīju "Elksni izseko slepenais aģents" uz vāka. Labi, ka tas nebija par Gunāru Elksni (Gunču).
Man nez kāpēc liekas, ka šodien es nerakstu kā es, bet gan kā sirmais gudrītis. Tādēļ novēlu Jums visiem jauku vakaru un lielu prieku ikreiz, kad pēc gara klusēšanas perioda beidzot sasniedzat pats savu dzīvesvietu.
P.S. Kādēļ cilvēki bieži vien mēdz smīnīgi novilkt vai arī drudžaini izspļaut "viss ir iespējams", ja viņi skaidri zina, ka VISS nav iespējams? Es zinu vairākas lietas, kas točna nav iespējamas.
Ābols šodien teica, ka mana muļķības runājošā mute būtu pēc iespējas ātrāk jāizmālē vai jāizmūrē ciet. Bet - kamēr tas nav iespējams - man ar vienu roku tā jātur ciet, bet ar otru ir atļauts tikai aktīvi žestikulēt. Toties viņam patīk kā skan viņš. Tā arī teica - "Man patīk kā skan Ābols" un rūca. Un vēlāk teica, lai aizvedot viņu uz vietu, kur eksistē pasakas.
Visas pasakas gan šajās pāris dienās jau bija izkāpušas no grāmatām vairākkārt, tādēļ pieņēmu stindzinošu lēmumu doties mājup. Tur es atklāju, ka esmu pazaudējusi savas dzīvokļa atslēgas un neviena nav mājās. Bija arī izlādējusies baterija, tādēļ gāju ciemos pie omas. Beidzot izdevās pielikt tos aizkarus. Ar trešo piegājienu tātad. Nepilnas divas stundas pļāpājām, skatoties De facto un dzerot jasmīnu tēju. Pa starpu piezvanīja mamma, lai pastāstītu, ka viņas dzimšanas dienā (tātad JAU vakardienā) visā pilsētā ir izslēgusies elektrība. Nospriedām, ka tas noteikti ir sods par to, ka tik daudz gaismas tika iztērēts Ziemassvētku rotājumiem (proti, ziemeļbriežiem, eglēm, mājām un citiem šitiem). Vēl pazudis melbaltais kaķis. Un lai oma neejot pārāk daudz ārā, jo vējš viņu pūš uz ielas (tas gan tā notiek defoltā) un ir izbēguši tie sumbri. Vesels bariņš. Oma man parādīja savu jauno žurčiku "Astes". Tur ir par dažādiem dzīvnieciņiem. Sapratu, ka šinšillas man liekas ļoti skaistas. Nevis mīļas, bet tieši skaistas. Atgriežoties mājās, es nu jau citā žurnālā ieraudzīju "Elksni izseko slepenais aģents" uz vāka. Labi, ka tas nebija par Gunāru Elksni (Gunču).
Man nez kāpēc liekas, ka šodien es nerakstu kā es, bet gan kā sirmais gudrītis. Tādēļ novēlu Jums visiem jauku vakaru un lielu prieku ikreiz, kad pēc gara klusēšanas perioda beidzot sasniedzat pats savu dzīvesvietu.
P.S. Kādēļ cilvēki bieži vien mēdz smīnīgi novilkt vai arī drudžaini izspļaut "viss ir iespējams", ja viņi skaidri zina, ka VISS nav iespējams? Es zinu vairākas lietas, kas točna nav iespējamas.