Draugi

un vai es pieminēju, ka mans skaistais efeju žogs ir nosalis/nodedzis un tagad ir brūns kā kaka

Lisabonā, protams, rādās arvien vairāk un vairāk lietus. vnk zaibis iztērēt dafiga naudas, lai sēdētu viesnīcā. ānu, jā, viesnīca vismaz ir smuka un esot labas brokastis, varēšu rīt un rīt.

bet, lai uzlabotu omu -

vakar nomazgāju logus un nonācu pie secinājuma, ka jāmaina žalūzijas - 2 logiem ir gandrīz 20 gadi, savukārt tam, kas tieši uz dienvidiem - 12, bet saule darījusi savu darbu un plastmasas detaļas vnk sadalās.

ļoti pašpārliecināti devos uz Alan Deko atjaunot veco pasūtījumu un, pļurkt matilde, govs apdirsa deķi - viņi vēl taisa starpstiklu žalūzijas, taču tas bēšais tonis, kas man bija, vairs šāda tipa žalūzijām nav pieejams. var dabūt sniegbaltu, melnu, zaļu sarkanu, lol

ātri gūglēju un atradu, ka Montāžnieks DĒ arī piedāvā šadu tipu, metu un braucu. lai uzzinātu, ka mājas lapa melo un tādas viņi netaisa.

un neviens netaisa, neviens, kā man tagad būt??? jo vinai vērtnei viss izjuka pa gabaliem un es jau izmetu nafig.

šis ir labākais iespējamais risinājums vecajiem, dubultajiem koka logiem

mēs nākamnedēļ braucam uz 4 naktīm uz Lisabonu

mēnešiem esmu priecājusies, kā tur spīd saule un ir silti, un tagad visas dienas rāda grēku plūdus

kas var būt labāks kā milzu lietus, kad mēģini staigāt pa klintīm pie okeāna

vārdsakot, vai ir kādi ieteikumi zem jumta pašā Lisabonā? ēst, dzert, māksla vai kas cits?

Ir cirslīši, ir ciršļi un tad esmu es.

braucu mašīnā, mazgāju vējstiklu, tas nezkapēc nežūst galīgi un jāskatās kā caur miglu. Ceļabiedrene prasa - tev ščotkas nav jāmaina? saku, ka nē, nupat rudenī jaunas uzlikām.
un paužu savu izbrīnu, ka mans negaidīti ārkārtīgi dārgais logu šķidrums no Maksimas ir tik sūdīgs.
viņa tāda - a Tu droši zini, ka tas ir logu šķidrums?
es - kas Tu jocīga vai, kas vēl tas varētu būt??? paskaties pati, aiz mana beņķa mētājas bačoks.
Karīna izvelk minēto objektu.
bungu rīboņa.
antifrīzs, dāmas un kungi.
antifrīzs.

vārdus, ka "dzīve ir spēle" daudz vairāk droši vien sagaidītu no kaut kādiem volstrītas džekiem, vai vismaz citiem naudīgiem tipāžiem, bet reiz es kaut ko tādu redzēju uz vienas no miljons iedvesmojošajām kartiņām, un tie vārdi manī atrada neticami dzirdīgas ausis. nevis tā, ka es sāku pret dzīvi attiekties kā pret spēli, bet ka es pamanīju, ka es jau pret to tā jau attiecos. protams, ne tādas dramatiskas filmas cienīgā scenārijā un ne katrā brīdī, which is a shame, bet tad, kad piedomāju - jā.

piemēram, rituāli, kas noskaņo darbam - brokastis un kafija. tad iekārtošanās pie datora un fonā soft lounge pleilistes ieslēgšana. protams, ir stresainās dienas, kad tas viss baigi nenomieirna, bet tad, kad atkal atnāk mierīgākas dienas, tad tas strādā. es un spēlēju savu lomu.