(bez virsraksta)
« previous entry | next entry »
Sep. 25., 2019 | 08:44 am
Vakar atkal divatā aizsēdējāmies, ar cilvēku, kurš izrādījies tāds "šķiet, ka jau mūžību pazīsti, bet varbūt vairāk arī nekad nesatiksi". Atkal gribējās parunāties un šoreiz jo īpaši negribējās doties snaudā un celties. Jo celšanās nozīmēja došanos mājās beidzot. Došanos mājās jau.
Mēģināju un nedaudz mēģinājām saprast, kā lai saglabā šeit iegūto stadiju, kuru nevar ietērpt vārdos. Sajūtu, ka negribas atgriezties, lai iegrimtu atkal ikdienā. Laikapstākļi noteikti arī nav mazsvarīgs faktors, bet tāda sajūta, ka jāatgriežas no saules uz drūmumu. Lai gan nē jau. Visi satiktie cilvēki, nebeidzamās sarunas un emociju okeāni, stāsti un pieredzes - iedvesmo darīt un justies citādāk. Dažas lietas atsākt, dažas lietas uzsākt un dažas vienkārši atmest. Nepazaudēt šo sajūtu, siltumu un enerģiju, kurā viss ir salicies pa plauktiņiem. Pagaidām vienkārši ir ļoti bēdīgi, ka jādodas prom, un šo sajūtu vēl nevaru ielikt īstajā plauktiņā, jo nesaprotu skumju iemeslu. Bet ja es varu vienatnē apceļot Indonēziju, tad es varu visu.
Mēģināju un nedaudz mēģinājām saprast, kā lai saglabā šeit iegūto stadiju, kuru nevar ietērpt vārdos. Sajūtu, ka negribas atgriezties, lai iegrimtu atkal ikdienā. Laikapstākļi noteikti arī nav mazsvarīgs faktors, bet tāda sajūta, ka jāatgriežas no saules uz drūmumu. Lai gan nē jau. Visi satiktie cilvēki, nebeidzamās sarunas un emociju okeāni, stāsti un pieredzes - iedvesmo darīt un justies citādāk. Dažas lietas atsākt, dažas lietas uzsākt un dažas vienkārši atmest. Nepazaudēt šo sajūtu, siltumu un enerģiju, kurā viss ir salicies pa plauktiņiem. Pagaidām vienkārši ir ļoti bēdīgi, ka jādodas prom, un šo sajūtu vēl nevaru ielikt īstajā plauktiņā, jo nesaprotu skumju iemeslu. Bet ja es varu vienatnē apceļot Indonēziju, tad es varu visu.