Dzīve... - ā, bet sanāca cigoriņu dzēriens

sākumā situācijas apraksts: gulēju uz dīvāna un centos pierunāt brāli uzlikt vārīties ūdeni. Viņš stāvēja pusmetra attālumā no tējkannas, bet principa pēc to nedarīja. Nezinu, kas tā par iedomu tāda. Vispār žēl, ka tieši pret tuviem cilvēkiem atļaujamies izturēties visriebīgāk. Nelaipni atbildēt, īgņoties. Un tieši pret labiem cilvēkiem tā gadās. Tad kāpēc vispār kādu laist tuvumā? Tā tāda iesāpīgā pārdoma, kas ik pa brīdim mani aizķer, atceroties vārdus "pārak laba" un citādas muļķības. Bet turpinās tējas stāsts.. spēlējāmies abi ar enerģijas virpuļiem starp plaukstām. Visādas tirpiņas un formas. Šalalā. Un tā sagribējās pārvietot priekšmetus ar šo enerģiju. Ļoti, ļoti. Teicu: "es gribētu spēju pārvietot priekšmetus ar rokām!" un ticiet vai nē, bet man izdevās!!! Nopietni!! Paņēmu krūzi rokās un aiznesu uz virtuvi :p