Dzīve... - kāds kaut ko zina?

ū la-lā!! Kā cilvēks, kurš šonakts gulējis nepilnu stundu, es jūtos apbrīnojami labi un žirgti, gribu braukt dejot, bet kājas viegli trīc tā kā jēdzīgāk būtu pagulēt diendusu un tad braukt, bet vispār negribas tērēt laiku miegam. Nu, murgs kaut kāds! Tā taču nevar! Bet brīžiem tik ļoti apnīk gulēt un ēst, un elpot. Labi, elpošanu vēl var pieciest, jo tā notiek automātiski. Pēkšņi tik daudz kas kļuvis svarīgs. Kāpēc esmu ierauta nenormālajā skrējienā - "kurš ātrāk skries pa rinķi?" Jēga!!? Varbūt man tikai šķiet, ka tas ir aplis, jo tā tagad moderni runāt, nu, ka sabiedrība skrien pa apli. Varbūt, ka skrienu ar, bet varbūt mans stadions ir tik liels, ka ejot lēni, nepaspēšu, vai arī bilde tik lēni mainīsies, ka apniks. Man nepatīk, ka es neko nezinu! Kaut kā dīvaini, ka nezinu, kāpēc es esmu, kas man jāsasniedz. Nu jā - tas, ko vēlos! Ko darīt, ja neatšķiru savas vēlmes no sabiedrības uzspiestajām normām? Ielīst klinšu alā un domāt par dzīvi?? Nu, bet tā taču pašu dzīvošanu palaidīšu garām. Nu, dumi!!