|
Aug. 30th, 2009|09:29 pm |
Stabs, stabs, koks, koks,žogs, žogs... Kas ar mani? Smaidu, priecājos, un, šķiet, esmu iemīlējusies.
Lai arī ko es būtu teikusi un lai arī cik stipra un patstāvīga sieviete es būtu, jāatzīst, ka slāpst, dikti slāpst - pēc glāstiem, samīļošanas, pēc gluži vienkāršas pagulēšanas kādam uz pleca.
Un nu uzradies tu.
Ar katru brīdi periods, kurā netiekamies vai nesazināmies viens ar otru, sarūk kā, es pat nezinu - kā siltās, garās vasaras dienas.
Jau tad, kad bijām vēl svešinieki, tu runāji ar mani, atrodoties nepieklājīgi tuvu, un es nespēju parauties tālāk, lai mūsu distanci varētu saukt par pieklājīgu. Nu distance starp mums neeksistē. Tev patīk tā mīļi ieritināties, noliekot galvu man klēpī, glāstīt manu vaigu, skatīties ar tām salkanajām maza kucēna acīm, un man tas nemaz nešķebina, jo pirms brīža mēs kārtīgi izdauzījāmies un izsmējāmies par taviem jociņiem, kas laikam nekad neapsīkst. Ar tevi es varu būt tāda, kāda esmu - dauzīties, muļķoties, būt nopietna, būt apģērbta, neapģērbta, uzkrāsota vai neuzkrāsota.. Tu esi mani saindējis un es vairs nespēju un nevēlos izdomāt iemeslus, lai nesatiktos.
Tā nu mēs parazitējam viens uz otra. Es veldzēju savas slāpes pēc glāstiem un mīļuma, bet tu... Jā, ko tu? Iespējams, tev pietrūkst tās tavas bijušās draudzenes, iespējams, ka patiesībā tu esi vientuļš, lai gan tavs "it kā" draugu skaits ir mērāms tūkstošos, iespējams, ka tiešām ir maz tādu sieviešu, kuras spētu tevi saprast, pieņemt un ar kurām tev būtu tik daudz kā kopīga.
Varbūt tas ir tikai mirkļa vājums un tūliņ, tūliņ pāries, atstājot tikai smeldzīgu pēcgaršu. Sajūtas rauj uz pusēm - gribu ātrāk prom no tā visa, pirms esmu pārāk pieķērusies, bet tajā pat laikā ir tik sasodīti labi, ka gribētos, lai man no rītiem nebūtu tevi jāmodina, kad nejaukais modinātājs zvana, bet tu esi mani tik cieši apskāvis, bet man jāceļas.
Iemīlēšanās burbulis drīz sprāgs, un es atgriezīšos! |
|