| Zilupes staasts. |
[Mar. 11th, 2006|06:27 pm] |
„Sākās tas viss pagājušā gada vasarā. Tikko biju beigusi skolu, tiku darbā par sekretāri. Vienu dienu elektroniskajā pastkastītē atradu mazliet aizdomīgu vēstuli. Kaut kāds ielūgums it kā un interneta adrese klāt — draugiem.lv. Nolēmu paskatīties. Tālākais jau bija kā visiem te mums centrā. Vispirms ieliku savu bildi, tad sava kaķa bildi, tad suņa un beigās arī brāļa bildi no bērnudārza laikiem. Ja tur būtu tikai tās bildes, varbūt arī tik tālu tas nebūtu aizgājis. Bet tas nebija viss. Tur bija arī tā statistika. Pasūtīju statistiku un tad katru brīdi, kad priekšnieks nebija manā kabinetā, skatījos statistiku, vai nav nācis kāds manu profilu skatīties.
Rudenī jau sapratu, kā to statistiku labu dabūt. Vajadzēja iet uz visu draugu draugu albumiem, komentēt bildes, ka tās ir mīļas un foršas un tad viņi pēc tam nāca uz tavu profilu. Un viesu grāmatās vajag rakstīt visādus novēlējumus arī. Kad ir sasniegta kritiskā masa, tad vairāk vari to arī nedarīt un viņi nāk tavu profilu skatīties, lai uzzinātu, ko citi tur gāja un skatījās, jo es vienmēr biju topā. Manu profilu katru dienu skatījās aptuveni astoņi simti jauniešu no visas Latvijas. Novembrī prieki beidzās, jo priekšnieks darba laikā nonāca manā profilā un ievēroja, ka esmu tiešsaistē. Tas bija nelāgs brīdis.
Paliku bez darba, bet man bija daudz draugu. Aizņēmos no viņiem naudu, sēdēju interneta kafejnīcās, pasūtīju statistiku un vēl lielāku bilžu albumu. Tad iemācījos sūtīt vēstules. Čau, kakau, kā iet, kā sokas, kā klājas, kā tusējas un tā tālāk. Janvārī, kad puse Latvijas palika bez elektrības, pazuda arī mani profila skatītāju pūļi. Tas bija ļoti bēdīgi. Staigāju pa visiem sev zināmajiem profiliem, rakstīju komentārus viesu grāmatās, komentēju bildes, rakstīju vēstules, bet atbilžu nebija. Biju draugiem.lv starp trīssimt tūkstošiem draugu, no kuriem nevienam nebiju vajadzīga. Tas bija drausmīgi. Man gribējās darīt sev galu. Sēdos iekšā Zilupes ekspresī un braucu uz Zilupi ārstēties.
Tagad veco priekšnieku ļoti labi saprotu. Draugiem.lv nav savietojams ar darbu. Draugiem.lv ir nāvējoša izklaide, bet darbs ir darbs. Tagad uz pasauli skatos pavisam citām acīm. Te rehabilitācijas centrā mums ir tāda speciāla programma, kur var piereģistrēties, uztaisīt profilu un skatīties statistiku. Manu profilu katru dienu skatās aptuveni desmit cilvēku. Lielais vairums ir pārējie centra iemītnieki, bet ir arī daži ārsti, kas skatās manā profilā. Rehabilitācijas kurss paredz, ka katru dienu mums vajadzētu arvien mazāk lietot šo programmu. Pirmajā mēnesī tu vēl vari mainīt savu bildi, bet pēc tam vairs nevari. Drīz jau man atslēgs iespēju labot tekstu profilā. Nezinu, ko tad darīšu, bet gan jau kaut kā. Ceru nākamgad sākt studijas augstskolā. Tā nav dzīve ar draugiem.lv. Tas ir murgs, par kuru atceroties drebuļi nāk. Nevienam nenovēlu.
Draugi no draugiem.lv — tie nav īsti draugi. Īsti draugi ir tādi, kādus sastapu šeit centrā. Viņi smaida, atbalsta, katru dienu skatās tavu profilu un komentē viesu grāmatā, vienalga kāds viņiem garastāvoklis. Jo viņi zina: ja nekomentēs man, nekomentēšu viņiem.” |
|
|
![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif){kind=small}