- Neizdomāts cilvēks. Izdomāts (un nepabeigts) stāsts.
- 3/21/12 02:25 pm
- Viņš - Māris
Pie dīķa jau krietnu laiku sēž meitene, kas domīgi noraugās kā ūdens veido maģiskus apļus, kad tajā iemet mazmazītiņus akmens gabaliņus. Izskatās, ka viņa varētu tur sēdēt mūžīgi. It kā gribēdama likt spēcīgajām emocijām, kas viņā mājo, pārvērsties šajos akmeņos, bet pašai pārvērsties par šiem apļiem, kuru šīs emocijas visu laiku apmētā. Un apmētās tik ilgi, kamēr beigsies ar ko..
Interesanti, kas noticis ar viņu, nodomāja Māris, kas tik pat ilgi ir sēdējis uz tālākā parka soliņa un lasījis grāmatu, ik pa laikam paveroties uz meitenes stāvu. Viņš bieži nāk uz šo parku, lai vērotu cilvēkus. Grāmatas līdzņemšana kalpo tikai kā pašapmāns, ne nu viņš to lasa, ne nu kā. Jo uzrodoties pirmajiem garāmgājējiem, tā automātiski paliek rokās dziļā aizmirstībā nepāršķirta. Kā ierocis pie kā pieturēties cilvēku izzināšanas eksperimentos.
Cilvēki. Viņam patīk skatīties kā tie plūst savā ikdienas ritmā steidzīgiem, gurdiem vai ņipriem soļiem. Katrs cilvēks, kas paiet viņam garām, nepacēlis galvu un neieskatoties viņam acīs, rada tādu kā savstarpēji neizteiktu noslēpumu - mēs būsim tikušies, bet mēs iespējams to nekad neatcerēsimies, jo acis vienam no mums ir bijušas nodurtas, bet otram acumirkļa spēks gaist ātri. Taču mēs nekad vairs nebūsim svešinieki.
Meitene pēkšņi piecēlās kājās. Norausa no svārku aizmugures pielipušos zāles stiebrus un vēlreiz veltīja dziļdomīgu skatienu ūdensvirsmai, kas viļnojās ar paklausīga zīda kustībām rāmos vilnīšos, līdz uzradās pāris ūdensmērītāji. Māris uzmanīgi vēroja ik katru viņas kustību, līdz meitene pagriezās un virzījās pa taciņu vientuļā grāmatas lasītāja virzienā. Ejot garām Mārim, viņa pacēla nolaisto galvu un ieskatījās puiša acīs. Viņas acis bija skumji zili zaļas kā tirkīzs. Divi skaisti, skumji tirkīzi, kas sekundes simdaļas padarīja par pirmsvētras lagūnu. Puisī kaut kas pātrūka.
19.06.08 - 9 commentsLeave a comment
- 3/21/12 01:06 pm
-
..hmm..tirkīzi..hmm..bet forši..raksti vēl
- Reply
- 3/21/12 02:23 pm
-
īstenībā man pietrūkst rakstīšanas... sava veida gremdēšanās citādos ūdeņos... un man vienmēr ir paticis sapņot
- Reply
- 3/21/12 02:29 pm
-
citi ūdeņi..citi cilvēki..atceries, mēs reiz runājām, ka katram mums ir tik daudzie es..zin tie daudzie es sāk traucēt dzīvot, ja neļauj viņiem kaut kur pasprukt..šī vieta bija laba vieta kur ļaut iztecēt....
- Reply
- 3/21/12 04:51 pm
-
Tev vienmēr ir bijis vairāk es nekā man :) Kā tavi es jūtas šobrīd? Ja godīgi, man ļoti pietrūkst mūsu sarunu un joprojām neesmu atmetusi domu, ka reiz vēlētos ar tevi kopa iedzert alu to neizlejot :)
- Reply
- 3/21/12 06:05 pm
-
es viņus badinu un radinu..zin kā..man ir patiess azarts dabūt kādu atkarību un tad mēģināt no tās tikt vaļā..izdodas..
..domā vajag?..tu tak no manis baidies..tāpat kā es no tevis.. - Reply
- 3/21/12 06:13 pm
-
Tu esi sadomazohists :) vajag, nevajag, būt vai nebūt. Mēs esam kaut kādi Šekspīri? :) Un es no tevis nebaidos vairs. Ok, ja nu tikai mazdrusciņ. Bet citos leņķmēros.
- Reply
- 3/21/12 06:17 pm
-
esmu gan..gan s/m-ists, gan Būt-vai-Nebūt-ists..šekspīrs gan nē..tas man ne pārāk..tagad man topā ir 'džordžu mārtins..
..
citos leņķmēros????..tagad gāzisi alu nevis pa labi sēdošajam, bet pa kreisi sēdošajam virsū?????
:) - Reply
- 9/3/17 12:39 am
-
un tagad citā pasaules malā..cits cilvēks atrada kaut kādu lapiņu, kas iespējams bija noplīsusi tai pirms 10 gadiem rakstītajai.
"meitene ar skumji zili zaļi kā tirkīzs acīm uzreiz saprata, ka priekšnojautas par vētru ir pamatotas. it kā vienmēr to būtu zinājusi, it kā ar to būtu jau piedzimusi. it kā to zinātu jau viņas vecmamma un vecvecmamma. tas bija tik skaidrs. viņa apsēdās blakus Mārim, kurš turpināja tēlot, ka lasa grāmatu, kaut vētra sirdī pieņēmās spēkā. Māris kā sastindzis skatījās lapās un redzēja tikai dažus vārdus- tas notika, tas notika, tas notika, tas notiek tagad..
Māris kā sastindzis lūkojās grāmatas atvērumā, tomēr ar acu kaktiņiem vērās meitenē. meitene klusi smaidīja. novilka kurpes. nolika starp viņiem. divas basas pēdas, kas gatavas turpmàk tikai tā tipināt pa zemes virsu. divas nu vairs nevienam nepiederošas kedas..
Māris nevarèja saskatīt meitenes acis, redzēja tikai viņas kluso smaidu lūpas kaktiņos. ko saka acis? ko redz acis? ko stāsta zili zaļais tirkīza dziļums?!? Māris zināja, ko tās saka. it kā to būtu zinājis visu dzīvi. it kā ar to jau būtu piedzimis. it kā to jau būtu zinājusi viņa vecmamma un vecvecmamma.
tikai viegli pacelt roku un pieskarties, pavērt pār acīm krītošos matus.. tikai viena maza kustība, viegla kā tauriņa spārna vēziens.. tik maz bet tik daudz..
nespējot pakustēties it nemaz, Māris paskatījās uz ūdeni. tajā viņš ieraudzîja skumjas, ko pirms mirkļa bija redzējis meitenes acīs. brīvi peldam. nevienam nepiederošas.
pasaule ir skaista. " - Reply
- 10/1/18 03:43 pm
-
Man patik.. Sajutu vinus abus..
- Reply