- 11/4/07 05:03 pm
- Es šonakt sapnī redzēju lielo kanjonu, kas satrieca ar savu varenumu līdz putekļiem. Spilgti! Sēdēju uz klints malas, kājas pievilkusi līdz zodam un kā uz paplātes izgaršoju šo gleznu. Tāds miers un klusums visapkārt...
Un tad pēkšņi attapos tur kaut kur lejā. Daba ārdījās.. Tālumā redzēju Atlantijas okeānu, vilņus lielākus par cunami, putojot sitoties pret krastu un ēdot sauszemi. Blakus parādījās klinšu krāces, dulli smailīšu braucēji, kas man, nepievēršot nekādu uzmanību, rausās no tām laukā un pagāja garām, esot pagalam nopietni un viscaur slapji. Tad es centos rāpties atpakaļ. Biju tikusi gandrīz līdz augšai, bet tad attapos, ka tālāk ir dīvaina gluda smilšu siena, proti, tālāk nav iespējams uzkāpt. Kur vien skatījos, visa klints siena bija tāda. Bet kaut kā par to nesatraucos. Mazlietiņ padomājusi, es vienkārši lecu atpakaļ lejā.. - 2 commentsLeave a comment
- 11/6/07 12:45 pm
-
pie tā vainīgs dzenītis!
- Reply
- 11/6/07 03:12 pm
-
nu jā, tagad skaidrs, man jau bija aizdomas, ka viens no tiem smailīšu nesējiem bija viņš :P
- Reply