es visticamāk nemāku mīlēt
Sep. 27., 2009 | 12:27 am
No:: lielpontifs
ir iespējams, ka tas tāpēc, ka es esmu galvā drāzts, bet es nesaprotu cilvēkus, kuri vienā laidā saka, ka mīl lietas. Visi pozitīvie kropļi (pārsvarā meitenes un geji), kas gvelž, ka viņi "iemīlas vairākas reizes dienā, iemīlas saullēktā un iemīlas vējā, iemīlas kaimiņu sunītī un sētas vārtiņos."
kad es dzirdu kādu tā sakām, mana otrā doma ir, ka viņi nezina kas ir mīlestība (pirmā doma ir tāda, ka viņi ir FCKIN stulbi lohi). viņi staigā apkārt aplaimodami visus ar sev no mutes tekošo cukurūdeni un pretī saņem laipnību un smaidus, pēc kā tev būs jāklausās kā "pasaule tomēr ir skaista, cilvēki tomēr ir tik jauki - mēs vienreiz iekāpām autobusā, man rokā bija puķītes un vadītājs mums ļāva braukt par brīvu un mums kāpjot ārā uzdāvināja savu žorža siksnas kaseti"
kad es klausos viņu pamazinājuma formās un mīksti pūkainajos salīdzinājumos, man ir sajūta, ka es esmu vienīgais saprātīgais cilvēks uz planētas, jo visi čurā siltu viņos klausoties. tad man šķiet, ka ja es vēl mazliet paklausīšos viņu diršanā es smagi riskēju noraut diabētu no viņu putukrējuma saldajiem tekstiem.
man šie cilvēki liekas dumji - pēc maniem uzskatiem pasaule savā pamatformā ir auksta, skabargaina un netaisnīga, bet mīļais, jaukais un saulainais ir īslaicīga pasaules vājība, kas iespējama pateicoties cilvēka radītajam dabas vakūmam sev apkārt - dabā nav mīļuma, mēs esam dabas sastāvdaļa, pēc būtības vēl joprojām dzīvnieki, tāpēc mīļums manā redzējumā ir ilūzija ar ko nevajag aizrauties - brīdī, kad cilvēkiem sāk kkas trūkt vai parādās iespēja iegūt sev kādu lielu labumu, mēs atgriežamies pie savas zvēra būtības un viss mīļums ietek kanalizācijā (vai cik šī pasaule ir jauka, es to vienkārši mīlu! uķi puķi, ceru ka viņa man nepārgrauzīs rīkli)
es nesaku, ka mums visiem paredzēts uzvesties kā lopiem - es uzskatu, ka ir dumji uztvert pasauli par mīļu, apzinoties, ka tā ir būvēta uz izcirstiem mežiem, vergotiem gadiem, sašķaidītiem galvaskausiem un zvērīgas sāncensības. es neapgalvoju, ka pasaulē nav mīļuma - tas ir un es to rodu par labu esam, bet ir idiotiski to uztvert kā visuresošu un varenā daudzumā pastāvošu.
ja tev ir jauka diena - papriecājies, pastāsti saviem draugiem, ka tev bija jauka diena. viss. ir ļoti labas dienas un ir tieši tikpat ļoti sūdīgas dienas. ja tev ir bijusi laba diena, tas nenozīmē, ka pasaule ir jauka, mīļa un pelnījusi lai tu mīli katru kaķi, aplauztu dēli un zivju paviljona pārdevēju.
kad es dzirdu kādu tā sakām, mana otrā doma ir, ka viņi nezina kas ir mīlestība (pirmā doma ir tāda, ka viņi ir FCKIN stulbi lohi). viņi staigā apkārt aplaimodami visus ar sev no mutes tekošo cukurūdeni un pretī saņem laipnību un smaidus, pēc kā tev būs jāklausās kā "pasaule tomēr ir skaista, cilvēki tomēr ir tik jauki - mēs vienreiz iekāpām autobusā, man rokā bija puķītes un vadītājs mums ļāva braukt par brīvu un mums kāpjot ārā uzdāvināja savu žorža siksnas kaseti"
kad es klausos viņu pamazinājuma formās un mīksti pūkainajos salīdzinājumos, man ir sajūta, ka es esmu vienīgais saprātīgais cilvēks uz planētas, jo visi čurā siltu viņos klausoties. tad man šķiet, ka ja es vēl mazliet paklausīšos viņu diršanā es smagi riskēju noraut diabētu no viņu putukrējuma saldajiem tekstiem.
man šie cilvēki liekas dumji - pēc maniem uzskatiem pasaule savā pamatformā ir auksta, skabargaina un netaisnīga, bet mīļais, jaukais un saulainais ir īslaicīga pasaules vājība, kas iespējama pateicoties cilvēka radītajam dabas vakūmam sev apkārt - dabā nav mīļuma, mēs esam dabas sastāvdaļa, pēc būtības vēl joprojām dzīvnieki, tāpēc mīļums manā redzējumā ir ilūzija ar ko nevajag aizrauties - brīdī, kad cilvēkiem sāk kkas trūkt vai parādās iespēja iegūt sev kādu lielu labumu, mēs atgriežamies pie savas zvēra būtības un viss mīļums ietek kanalizācijā (vai cik šī pasaule ir jauka, es to vienkārši mīlu! uķi puķi, ceru ka viņa man nepārgrauzīs rīkli)
es nesaku, ka mums visiem paredzēts uzvesties kā lopiem - es uzskatu, ka ir dumji uztvert pasauli par mīļu, apzinoties, ka tā ir būvēta uz izcirstiem mežiem, vergotiem gadiem, sašķaidītiem galvaskausiem un zvērīgas sāncensības. es neapgalvoju, ka pasaulē nav mīļuma - tas ir un es to rodu par labu esam, bet ir idiotiski to uztvert kā visuresošu un varenā daudzumā pastāvošu.
ja tev ir jauka diena - papriecājies, pastāsti saviem draugiem, ka tev bija jauka diena. viss. ir ļoti labas dienas un ir tieši tikpat ļoti sūdīgas dienas. ja tev ir bijusi laba diena, tas nenozīmē, ka pasaule ir jauka, mīļa un pelnījusi lai tu mīli katru kaķi, aplauztu dēli un zivju paviljona pārdevēju.