samwiljoshanjas mjenjesjis ukji pukji
Feb. 11., 2009 | 12:13 am
No:: lielpontifs
mana dzelzī kaltā un debessmannā slacītā valentīndienas teorija (vai definīcija, vai raksturojums, vai vecmammas krūšturis), kas cenšas nest kkādu visaptverošu informāciju par to, ko šis datums dara ar maziem cilvēkiem. Man kkā liekas, ka tas, ka es šito rakstu mani pašu padara imūnu pret līdzīgu muļķību darīšanas.
valentīndiena 2 krāsās:
valentīndiena ir laiks, kad tie, kuri ir atraduši sev cilvēkus, kurus (konkrētajā laika posmā) dikti mīl un mīļo, un izrāda, ka mīl un tad aizskrien parādīties tiem, kas vēl neredzēja, kā viens otru mīl un cik ļoti mīl. tad vēl kādu laiku ir mazliet salkanā daļa, kurai seko vēsums, bet jau pēc mēneša jautājums "kā tad jums tā iznāca" viņiem liksies stulbs, bet jautājumu "kur tad izplēnēja jūsu lielā mīla" neviens neuzdos, lai gan vajadzētu.
šeit nonākam pie otrās cilvēku grupas, kuri valentīndienas laikā (vai vispār lielāko gada daļu) ir vieni un publiski uzdirš visam pasākumam un tāpat kā pimā kategorija, pārliecinās, ka katrs, kuram tas varētu kaut mazliet raustīt, zina, ka konkrētajam indivīdam "P I L N Ī G I pofig" par to valentīndienu un tā pat esot labāk utt. lai gan visi tāpat zin, ka otrās grupas pārstāvjiem iekšēji asiņo dvēsele un emocionālākie no viņiem pirms gulētiešanas 14. februārī nobirdinās asariņu, ja būs redzējuši kā anniņai puķītes vai sirsniņformas vēstulīti atnesa.
vēl pastāv otrās kategorijas apakšgrupa - cilvēki, kuri uzskata, ka valentīndiena ir īstais laiks, kad rīkoties un darīt saviem apbrīnas objektiem zināmu, kādas tad ir viņu "patiesas jūtas". Jāpiemin, ka šiem cilvēkiem neienāk prātā, ka šance, ka iznāks ir minimāla un vēl mazāk tas, ka mūsdienās vispār visiem jau īstenībā ir pohuj par svešām jūtām. Tad nu šie cilvēki bikses piekrāmēdami kkā parāda savas jūtas (ja paveicās, tad bez dziedāšanas) un tad pēc brītiņa saprot, ka nebija vērts. zināma pieredze šajā kategorijā ir.
Atdzīsim to, nevienam tā īsti svešas jūtas nepiš, tikai savējās - slikti ir tad, ja par MUMS kāds nepadomā. Mums liekas neiespējami draudzēties ar kādu resnu un/vai neglītu un/vai stulbu personu, bet mums pašiem liekas, ka mēs paši taču esam pelnījuši sev blakām skaistu, gudru un vispār ideālu cilvēku.
ja mums nepārmestu tad, kad mēs esam kādu aizvainojuši mums svešas jūtas nerūpētu vispār. Un tie, kas saka, ka viņiem ļoti rūp citu jūtas un/vai viņu pašu jūtas ir sekundāras tikai grib, lai citiem viņu kļūtu žēl vai arī taisās par fucking varoņiem.
p.b.s. žēlums vispār ir pretīga emocija.
valentīndiena ir laiks, kad tie, kuri ir atraduši sev cilvēkus, kurus (konkrētajā laika posmā) dikti mīl un mīļo, un izrāda, ka mīl un tad aizskrien parādīties tiem, kas vēl neredzēja, kā viens otru mīl un cik ļoti mīl. tad vēl kādu laiku ir mazliet salkanā daļa, kurai seko vēsums, bet jau pēc mēneša jautājums "kā tad jums tā iznāca" viņiem liksies stulbs, bet jautājumu "kur tad izplēnēja jūsu lielā mīla" neviens neuzdos, lai gan vajadzētu.
šeit nonākam pie otrās cilvēku grupas, kuri valentīndienas laikā (vai vispār lielāko gada daļu) ir vieni un publiski uzdirš visam pasākumam un tāpat kā pimā kategorija, pārliecinās, ka katrs, kuram tas varētu kaut mazliet raustīt, zina, ka konkrētajam indivīdam "P I L N Ī G I pofig" par to valentīndienu un tā pat esot labāk utt. lai gan visi tāpat zin, ka otrās grupas pārstāvjiem iekšēji asiņo dvēsele un emocionālākie no viņiem pirms gulētiešanas 14. februārī nobirdinās asariņu, ja būs redzējuši kā anniņai puķītes vai sirsniņformas vēstulīti atnesa.
vēl pastāv otrās kategorijas apakšgrupa - cilvēki, kuri uzskata, ka valentīndiena ir īstais laiks, kad rīkoties un darīt saviem apbrīnas objektiem zināmu, kādas tad ir viņu "patiesas jūtas". Jāpiemin, ka šiem cilvēkiem neienāk prātā, ka šance, ka iznāks ir minimāla un vēl mazāk tas, ka mūsdienās vispār visiem jau īstenībā ir pohuj par svešām jūtām. Tad nu šie cilvēki bikses piekrāmēdami kkā parāda savas jūtas (ja paveicās, tad bez dziedāšanas) un tad pēc brītiņa saprot, ka nebija vērts. zināma pieredze šajā kategorijā ir.
Atdzīsim to, nevienam tā īsti svešas jūtas nepiš, tikai savējās - slikti ir tad, ja par MUMS kāds nepadomā. Mums liekas neiespējami draudzēties ar kādu resnu un/vai neglītu un/vai stulbu personu, bet mums pašiem liekas, ka mēs paši taču esam pelnījuši sev blakām skaistu, gudru un vispār ideālu cilvēku.
ja mums nepārmestu tad, kad mēs esam kādu aizvainojuši mums svešas jūtas nerūpētu vispār. Un tie, kas saka, ka viņiem ļoti rūp citu jūtas un/vai viņu pašu jūtas ir sekundāras tikai grib, lai citiem viņu kļūtu žēl vai arī taisās par fucking varoņiem.
p.b.s. žēlums vispār ir pretīga emocija.