garlaicīgi man nav
Jul. 11., 2012 | 01:10 am
par garlaicīgiem nakts sapņiem es nevaru sūdzēties
pirms pāris dienām mani sapnī no plantāciju vidū stāvošas muižas āfrikā izdzina ar dirižabļiem un gaisa baloniem atlidojuši bandīti un es paliku dzīvs tikai pateicoties pāris slinkiem melnādainajiem un sarūsējušai makarova pistolei, kad es ar citiem cilvēksiseņu padzītajiem sapnī apzagu bandītu krājumus un gatavojos ņemt atpakaļ to kas man pienākas, sapnis beidzās.
vakarnakt es biju daļa no anarhistu šūniņas, kas sākumā bija neapturami. pārdrošu knapi 20 gadīgu džeku un meiteņu grupa gāza neliela mēroga podus, cilvēkus nespridzinājām un tad BĀM nākošajā ainā man pa šķērsielām medī bruņoti policisti maskās. es pa bruģētām nakts ielām nokļucu viena no grupas safe-house'iem, bet rezultātā es tikai nodevu visu grupu, jo policija slēptuvi minūšu laikā atrada. visi pārējie zināja savus bēgšanas ceļus un zibenīgi notinās, aiz sevis dzēšot visu informāciju, dedzinot katru papīra lapu un nobloķējot katras durvis. bēgot no varas iestādēm es centos no pagalma pa pie mājas ārsienas piestiprinātām ugunsdzēsības kāpnēm tikt uz jumta, bet kāds to pirms manis jau bija izdarījis un aiz sevis aplējis kāpnes ar benzīnu un aizdedzinājis. man izdevās iekļūt kādā no dzīvokļiem, bet istaba bija aizslēgta, pie loga dauzījās melni stāvi un mājas saimnieks no sienas otras puses man draudēja, ka ja kaut ko viņa istabā salauzīšot, tas tikai "palielinās manu nāvi". es nekad ne sapnī, ne dzivē nebiju juties tik vajāts, tik mazs, niecīgs, bezpalīdzīgs un tūlīt miris.
garlaicīgi man nav.
pirms pāris dienām mani sapnī no plantāciju vidū stāvošas muižas āfrikā izdzina ar dirižabļiem un gaisa baloniem atlidojuši bandīti un es paliku dzīvs tikai pateicoties pāris slinkiem melnādainajiem un sarūsējušai makarova pistolei, kad es ar citiem cilvēksiseņu padzītajiem sapnī apzagu bandītu krājumus un gatavojos ņemt atpakaļ to kas man pienākas, sapnis beidzās.
vakarnakt es biju daļa no anarhistu šūniņas, kas sākumā bija neapturami. pārdrošu knapi 20 gadīgu džeku un meiteņu grupa gāza neliela mēroga podus, cilvēkus nespridzinājām un tad BĀM nākošajā ainā man pa šķērsielām medī bruņoti policisti maskās. es pa bruģētām nakts ielām nokļucu viena no grupas safe-house'iem, bet rezultātā es tikai nodevu visu grupu, jo policija slēptuvi minūšu laikā atrada. visi pārējie zināja savus bēgšanas ceļus un zibenīgi notinās, aiz sevis dzēšot visu informāciju, dedzinot katru papīra lapu un nobloķējot katras durvis. bēgot no varas iestādēm es centos no pagalma pa pie mājas ārsienas piestiprinātām ugunsdzēsības kāpnēm tikt uz jumta, bet kāds to pirms manis jau bija izdarījis un aiz sevis aplējis kāpnes ar benzīnu un aizdedzinājis. man izdevās iekļūt kādā no dzīvokļiem, bet istaba bija aizslēgta, pie loga dauzījās melni stāvi un mājas saimnieks no sienas otras puses man draudēja, ka ja kaut ko viņa istabā salauzīšot, tas tikai "palielinās manu nāvi". es nekad ne sapnī, ne dzivē nebiju juties tik vajāts, tik mazs, niecīgs, bezpalīdzīgs un tūlīt miris.
garlaicīgi man nav.