atkārtošana zināšanu māte
Jul. 9., 2012 | 01:27 am
es gribēju pabeigt, es gribēju nosvinēt, es gribēju, lai būtu vasara. tas viss ir. vai es esmu laimīgs? fucking nē. jo es esmu nepateicīgs dirsa, jo man nav gana un es konstanti atrodu kaut ko par ko būt neapmierinātam.
kad es rakstīju savu beigšanu, priecājos par katru ar minimālu rezervi izņemto līkumu un sapņoju par tādu laša lēcienu, kāds man beigās arī sanāca - man šķita, ka atvieglojums un atelpa pēc tā visa nesīs svētlaimi. tā vietā tikai vienaldzība, tukšuma sajūta un nesaprašana, kur sevi tagad novietot.
kad es pirms tam domāju par svinībām, es iztēlojos degošas, enerģijas dzērienā krītošas šotglāzes ar pārspīlētām alkohola koncentrācijām, valhallas cienīgu eksāmena brāļu dzerstiņu ar bezpakaļainu muļķību strādāšanu un kkādas valkīras apskādēšanu pēc tam (ifyouknowwhatimean.jpg). tā vietā viss ko man izdevās sarīkot bija pa prātam tikai pāris cilvēkiem, kuriem es tagad esmu vēl vairāk parādā.
un finālā, kad racionalitātes bastiona sargi jēgu pārdzēruši guļ pievemtās cisās un viss, ko tie sargāja brīvi staigā, tu lien smērēties tur, kur nevajag, tiec pasūtīts un tad naivumam sāpot dirs tiem, kas īsti nav ne pie kā vainīgi. un tad neko nenojaušot pamodies pie piedirstas un sasistas siles un nekādi netiec gudrs - kā tas nākas ka ūdens tek ārā un kāpēc ēdiens smird pēc mēsla.
bet zvīņainais dzēruma izdzimtenis, par kuru tu mēdz pārvērsties nekur nav atrodams, vajag atvainoties, vajag līmēt sili kopā, vajag labot un remontēt, bet tu lieliski zini, ka tas ir lēti - tu to darīsi atkal, jo kanalizācijas vāks, zem kura slēpjas ķirzakainais zvīņ-dvīņ-brālis, ir tevī iekšā. neatvainoties ir pretīgi, augstprātīgi un zemi. toties tavi vārdi atvainojoties, taisnojoties, skaidrojoties un solot, ka tā vairs nedarīsi, skanēs melīgi, viltoti un vāji.
tiec ar sevi galā puisīt, alkopilots sastrādāto nerisina
kad es rakstīju savu beigšanu, priecājos par katru ar minimālu rezervi izņemto līkumu un sapņoju par tādu laša lēcienu, kāds man beigās arī sanāca - man šķita, ka atvieglojums un atelpa pēc tā visa nesīs svētlaimi. tā vietā tikai vienaldzība, tukšuma sajūta un nesaprašana, kur sevi tagad novietot.
kad es pirms tam domāju par svinībām, es iztēlojos degošas, enerģijas dzērienā krītošas šotglāzes ar pārspīlētām alkohola koncentrācijām, valhallas cienīgu eksāmena brāļu dzerstiņu ar bezpakaļainu muļķību strādāšanu un kkādas valkīras apskādēšanu pēc tam (ifyouknowwhatimean.jpg). tā vietā viss ko man izdevās sarīkot bija pa prātam tikai pāris cilvēkiem, kuriem es tagad esmu vēl vairāk parādā.
un finālā, kad racionalitātes bastiona sargi jēgu pārdzēruši guļ pievemtās cisās un viss, ko tie sargāja brīvi staigā, tu lien smērēties tur, kur nevajag, tiec pasūtīts un tad naivumam sāpot dirs tiem, kas īsti nav ne pie kā vainīgi. un tad neko nenojaušot pamodies pie piedirstas un sasistas siles un nekādi netiec gudrs - kā tas nākas ka ūdens tek ārā un kāpēc ēdiens smird pēc mēsla.
bet zvīņainais dzēruma izdzimtenis, par kuru tu mēdz pārvērsties nekur nav atrodams, vajag atvainoties, vajag līmēt sili kopā, vajag labot un remontēt, bet tu lieliski zini, ka tas ir lēti - tu to darīsi atkal, jo kanalizācijas vāks, zem kura slēpjas ķirzakainais zvīņ-dvīņ-brālis, ir tevī iekšā. neatvainoties ir pretīgi, augstprātīgi un zemi. toties tavi vārdi atvainojoties, taisnojoties, skaidrojoties un solot, ka tā vairs nedarīsi, skanēs melīgi, viltoti un vāji.
tiec ar sevi galā puisīt, alkopilots sastrādāto nerisina