apsēsts ar blenšanu
Apr. 25., 2012 | 11:32 pm
es drāžu sevi trenažieros, it kā palieku labāks (lasīt, mazāk pretīgs vasarai), bet sen neesmu sevi tik ļoti nīdis.
bet tad man sanāk kāpjot ārā no autobusa uzdurties kādai omei kas uzskata ka viņai absolūti nepieciešams IEkāpt pirms kāds ir paspējis IZkāpt, un tad es kādu brītiņu varu grimt fantāzijās par slepkavošanu ar cirvjiem. pēc tam gan atpakaļ pie uzcītīgas sevis nīšanas.
es sapnī gāju uz randiņiem ar kkādu random čiksi ar blondu, alternatīvu frizūru (vienīgā lieta ko atceros par viņas izskatu). man šķiet ka viņai bija pārāk maz gadi priekš manis (teorētiski pēc likuma "viņas gadi >=(tavi gadi/2)+7" varbūt arī nebija par maz), bet es tāpat tikos ar viņu. es gribēju iederēties starp viņas paziņām, viņi nebija drausmīgi kretīni, man teorētiski izdevās, bet es jutu ka es retardējos un lai gan neviens to nelikās manam, es pats sapratu ka mans randiņu un tusiņu sniegums ir vienkārši briesmīgs. viss sapnis bija vizuāli duļķains, pabalējušiem toņiem un īss visam pa virsu.
es šajā pavasarī esmu apsēsts ar blenšanu uz meitenēm. visas viņu pusgarās zeķes, legingi bikšu vietā un īsie jakmētelīši galīgi nepalīdz. jauki jau ir, bet galīgi nav laika būt apsēstam. tas man traucē, aizmiglo man tāpat jau ar visādu naidu aizdirsto skatu un atgādina, ka man var patikt vai nepatikt, bet es tāpat nemāku neko darīt lietas labā. pat ja teorētiski es zinu, ko varētu teikt, pat ja es zinu, ka organiski izveidota neformāla kontakta gadījumā es varbūt nebūtu zemē metams, mani baida pati ideja - potenciāli tikt atraidītam, neatbilst kādas meitenes standartiem. un es zinu ka teorētiskajam atraidījumam sekos besīšanās no manas puses, pēc kuras savukārt (vajadzētu sekot) sekos "hei, bet nebija nemaz tik traki, es tagad varu mēģināt vēl nebaidoties" atskārsmei, bet dirsā to visu - es esmu gana daudz dirst sūtīts, tāpēc es bez racionālas bāzes turpinu zvalstīties savā rutīnā, kurā ir niecīga jaunu meiteņu kandidātu caurplūsma un gaidu kad no zilām debesīm nokritīs organiski izveidojies neformāls kontakts.
bet tad man sanāk kāpjot ārā no autobusa uzdurties kādai omei kas uzskata ka viņai absolūti nepieciešams IEkāpt pirms kāds ir paspējis IZkāpt, un tad es kādu brītiņu varu grimt fantāzijās par slepkavošanu ar cirvjiem. pēc tam gan atpakaļ pie uzcītīgas sevis nīšanas.
es sapnī gāju uz randiņiem ar kkādu random čiksi ar blondu, alternatīvu frizūru (vienīgā lieta ko atceros par viņas izskatu). man šķiet ka viņai bija pārāk maz gadi priekš manis (teorētiski pēc likuma "viņas gadi >=(tavi gadi/2)+7" varbūt arī nebija par maz), bet es tāpat tikos ar viņu. es gribēju iederēties starp viņas paziņām, viņi nebija drausmīgi kretīni, man teorētiski izdevās, bet es jutu ka es retardējos un lai gan neviens to nelikās manam, es pats sapratu ka mans randiņu un tusiņu sniegums ir vienkārši briesmīgs. viss sapnis bija vizuāli duļķains, pabalējušiem toņiem un īss visam pa virsu.
es šajā pavasarī esmu apsēsts ar blenšanu uz meitenēm. visas viņu pusgarās zeķes, legingi bikšu vietā un īsie jakmētelīši galīgi nepalīdz. jauki jau ir, bet galīgi nav laika būt apsēstam. tas man traucē, aizmiglo man tāpat jau ar visādu naidu aizdirsto skatu un atgādina, ka man var patikt vai nepatikt, bet es tāpat nemāku neko darīt lietas labā. pat ja teorētiski es zinu, ko varētu teikt, pat ja es zinu, ka organiski izveidota neformāla kontakta gadījumā es varbūt nebūtu zemē metams, mani baida pati ideja - potenciāli tikt atraidītam, neatbilst kādas meitenes standartiem. un es zinu ka teorētiskajam atraidījumam sekos besīšanās no manas puses, pēc kuras savukārt (vajadzētu sekot) sekos "hei, bet nebija nemaz tik traki, es tagad varu mēģināt vēl nebaidoties" atskārsmei, bet dirsā to visu - es esmu gana daudz dirst sūtīts, tāpēc es bez racionālas bāzes turpinu zvalstīties savā rutīnā, kurā ir niecīga jaunu meiteņu kandidātu caurplūsma un gaidu kad no zilām debesīm nokritīs organiski izveidojies neformāls kontakts.