man nav problēmas savaldīt savu niknumu

Apr. 4., 2012 | 01:00 am

ja man ar to būtu problēmas tad es regulāri iekļūtu konfliktos ar svešiniekiem vai slepkavotu padauzas. pirmo es nevaru atļauties tāpēc ka esmu pārāk labi audzināts un otro es nevaru atļauties tāpēc ka Latvijā nav tik daudz ielasmeitas lai varētu tāpat vien kādu nožmiegt un cerēt ka nepamanīs (joks protams, bet tomēr - kad zodz kādam cepumus, sakumā, kad cepumu daudz, neviens nepamanīs ja kāds pazūd, bet ja tur palikuši tikai 4 tad viena pazušanu uzreiz pamanīs. 5gadnieka loģika, kuce)

niknums jāliek pie darba. pat dalafuckingilama tik daudz ir ar mani vienisprātis, ka dusmas var kalpot par labu motivāciju. ir jomas, kur prāta aptumsumu izsaucošas dusmas pielietot ir vieglāk - trenažieros piemēram (kačalka, yo. neviens vairs nesaka "yo" vai ne? es esmu baltākais cilvēks uz pasaules, kā lai es zinu ko vēl saka un ko vairs ne...), daudz grūtāk ir ar niknumā trīcošu plakstiņu darīt kaut ko inteliģentu - uz brīdi samazinās IQ un gribās problēmas risināt lietas sitot vai sitot ar šīm lietam pa citām, cietākām lietām, bet tāpēc jau ir māksla nelaist naidu ārā. turēt visu vienā katliņā, ļaut lai vārās (kā reaktors), piejūgt klāt turbīnu, tai iespraust ģeneratoru un tad taisīt presītes. tas strādā jo tagad man vairs nav neglīta švakmaņa prese - man tagad ir divas neglītas četrpakas vienai no kurām kāds jau ir vienu bundžu nolauzis and you can fuck right off jo tas ir labāk nekā nekas un mazās lietas ir jānovērtē.

paskatīt | spļaut uguni | Add to Memories