"neņem vērā ko teicu, dārgā, ar manu muti runāja viskijs"
Jan. 30., 2012 | 11:45 pm
Kad ir runa par alkohola ietekmi uz cilvēku, dominē divi viedokļi. Tas kurš cenšas attaisnot sevis dzērumā izdarītās muļķības saka "es biju piedzēries, es taču tā nekad nedarītu", tie kuri bija dzēruma stobram otrā galā vienā vai otrā formā saņem padomu, kurš ir tikpat nodeldēts cik tavas mammas guļamistabas slieksnis - "alkohols parādā kāds cilvēks ir patiesībā".
buļļa sūdi ir kā viens, tā otrs apgalvojums. Šmiga darbina visvisādus procesus cilvēka galvā - es neesmu kompetents runāt par visiem sūdiem kas notiek organismā, par to kā tieši un par ko tieši pārvēršas etanols, par visām signālvielām, noradrenalīniem un endorfīniem, asinsvadu diametru maiņām un degošiem riņķiem, kam aknas lec cauri bungu ritmā. jums nevajag manu palīdzību lai atrastu wikipēdiju. Kas svarīgi - alkohols noņem bremzes, tieši tāpēc cilvēks iebliež šotu vai izpiš alu pirms spēj nodibināt kontaktus ar pretējā dzimuma pārstāvi bārā, tāpēc arī dzērumā idejas bieži liekas lieliskas, tāpēc arī pastāv tādi koncepti kā kaušanās un dziedāšana dzērumā - tev ir noņemtas bremzes, kas tev attur no nokļūšanas pie tādiem sūdiem.
Tas ar sākotnējiem diviem viedokļiem sasaucās sekojoši - protams, ka nākamajā rītā, kad dzērušais pēc pamošanās jūtas tā, it kā viņa galvā kursētu preču vilcieni un viņam tiek prezentēts viņa paša rokām dzērumā radītais iepriekšējā vakara vraks, viņam šķiet ka tas nebija viņš. Tobrīdējā motivācija ir zudusi un jautājums "kāpēc tas tika darīts?" paliek karājoties gaisā kā uz griestu lampas abažūra uzmests lietots prezervatīvs. Viss ko viņš spēj izdabūt no mutes ir "piedod ka es tā, es biju piedzēries" un vēmiens.
Ja pirmais viedoklis ir pilns nožēlas un neizpratnes, tad otrais ir pilns lēta aizvainojuma. Mainīto organisma un apziņas stāvokli no otras puses lopā esošā cilvēka sejai apkārtējie uztver savādāk. No ārpuses tā vēl joprojām ir tā pati persona, pat ja visi apzinās, ka konkrētā persona ir bezsejā piedzērusies. Motivācija, idejas un spriedumi, kas rodas prātam panējoties vairākos alkoholiskos dzērienos - tas viss ir skaidrs tikai tobrīdējam operatoram - pēc brītiņa tas viss būs zudis. Varbūt tiks izpildīts kāds bezgala stulbs triks, kas beigsies ar traumām, varbūt tiks nevērīgi izvirstas aizskarošas muļķības, varbūt tiks iniciēts kāds cits bezgala dumjš process.
tas ko es centos un cerēju krietni īsāk noformulēt - nevar vainot tikai alkoholu, bet nevar to arī vispār neņemt vērā. Tev var lopā pasprukt kaut kas ko esi domājis jau sen, bet tu vari sarunāt arī dzērumā svaigi kā sarīmētas muļķības. lietas kuras tu nekad neesi skaidrā būdams domājis, bet tavs dzēruma alter ego to visai veikli stāsta visiem klātesošajiem. un tu, pret rītu skaidrāks kļuvis, esi pēdējais kas to uzzina un sāc uzdod sev jautājumu "kāpēc gan es kaut ko tādu būtu darījis?"
buļļa sūdi ir kā viens, tā otrs apgalvojums. Šmiga darbina visvisādus procesus cilvēka galvā - es neesmu kompetents runāt par visiem sūdiem kas notiek organismā, par to kā tieši un par ko tieši pārvēršas etanols, par visām signālvielām, noradrenalīniem un endorfīniem, asinsvadu diametru maiņām un degošiem riņķiem, kam aknas lec cauri bungu ritmā. jums nevajag manu palīdzību lai atrastu wikipēdiju. Kas svarīgi - alkohols noņem bremzes, tieši tāpēc cilvēks iebliež šotu vai izpiš alu pirms spēj nodibināt kontaktus ar pretējā dzimuma pārstāvi bārā, tāpēc arī dzērumā idejas bieži liekas lieliskas, tāpēc arī pastāv tādi koncepti kā kaušanās un dziedāšana dzērumā - tev ir noņemtas bremzes, kas tev attur no nokļūšanas pie tādiem sūdiem.
Tas ar sākotnējiem diviem viedokļiem sasaucās sekojoši - protams, ka nākamajā rītā, kad dzērušais pēc pamošanās jūtas tā, it kā viņa galvā kursētu preču vilcieni un viņam tiek prezentēts viņa paša rokām dzērumā radītais iepriekšējā vakara vraks, viņam šķiet ka tas nebija viņš. Tobrīdējā motivācija ir zudusi un jautājums "kāpēc tas tika darīts?" paliek karājoties gaisā kā uz griestu lampas abažūra uzmests lietots prezervatīvs. Viss ko viņš spēj izdabūt no mutes ir "piedod ka es tā, es biju piedzēries" un vēmiens.
Ja pirmais viedoklis ir pilns nožēlas un neizpratnes, tad otrais ir pilns lēta aizvainojuma. Mainīto organisma un apziņas stāvokli no otras puses lopā esošā cilvēka sejai apkārtējie uztver savādāk. No ārpuses tā vēl joprojām ir tā pati persona, pat ja visi apzinās, ka konkrētā persona ir bezsejā piedzērusies. Motivācija, idejas un spriedumi, kas rodas prātam panējoties vairākos alkoholiskos dzērienos - tas viss ir skaidrs tikai tobrīdējam operatoram - pēc brītiņa tas viss būs zudis. Varbūt tiks izpildīts kāds bezgala stulbs triks, kas beigsies ar traumām, varbūt tiks nevērīgi izvirstas aizskarošas muļķības, varbūt tiks iniciēts kāds cits bezgala dumjš process.
tas ko es centos un cerēju krietni īsāk noformulēt - nevar vainot tikai alkoholu, bet nevar to arī vispār neņemt vērā. Tev var lopā pasprukt kaut kas ko esi domājis jau sen, bet tu vari sarunāt arī dzērumā svaigi kā sarīmētas muļķības. lietas kuras tu nekad neesi skaidrā būdams domājis, bet tavs dzēruma alter ego to visai veikli stāsta visiem klātesošajiem. un tu, pret rītu skaidrāks kļuvis, esi pēdējais kas to uzzina un sāc uzdod sev jautājumu "kāpēc gan es kaut ko tādu būtu darījis?"