piesmacis

Dec. 14., 2011 | 05:23 pm

burvīgā svētlaime, kad man ir taisnība un masīvais niknums, kad es saprotu, ka tas nav svarīgi, jo nevins neatcerēsies to ka hey viņam bija taisnība un katrs atgādinājums par šo faktu tikai padara tevi par lielāku douche. nevertheless, jāuztaisa vienreiz kkāds liels plakāts vai karogs vai party taurīte ar uzrakstu "man bija taisnība" vai "ES TAČU FUCKING TEICU, KUCE"

bija aizrādījums, ka šeit teksts vairs neesot kā kādreiz saistošs cilvēkiem, kas neesmu es. es nenoliedzu šādu faktu, jā, es mēdzu izsprēgāties gana daudz ikdienā, tāpēc te nejūtu vairs tik lielu vajadzību. tagad gan te gribētos izgāzt masīvu, nekoherentu, rūgtu žulti pilnu savārsmojumu, bet jo vairāk es šo domu muļļāju, jo vairāk es ar viņu piepildos t.i. viņas izgāšana nemazinātu viņas daudzumu manā galvaskausā. žults sastāvs gan šoreiz ir interesants - nav tikai parastā "es esmu sūds kas nevienam nepatīk", šoreiz papildus tam ir arī svešu zvēru vainošana. tāpat nepārsteidz, ka es nepalieku bēdīgs - tiklīdz kā man bēdīguma baseinā sakrājās mazliet materiāla tas momentāli tiek izlaists caur ierīci kas to sadala un augstā temperatūrā rekombinē parastās dusmās kas tvaiku veidā pilda manu kupolu.

skaisti, ir progress.

paskatīt | spļaut uguni | Add to Memories