par to kā mēs audzinām
Aug. 2., 2011 | 04:59 pm
cilvēkiem ir viens speciāls pedagoģiskais balss tonis, kuru tie izmanto lai runātu ar maziem bērniem un suņiem, sievietēm katrā ziņā noteikti. tonis, kuram jāprojicē labvēlīga un zinoša hierarhijā augstāk stāvoša indivīda bilde. protams, tiem, kas nav mazi bērni vai suņi (lai gan par suņiem es neesmu pārliecināts) ir skaidrs, ka tas izklausās pilnīgi stulbi un rodas jautājums, kurš to sūdu vispār izdomāja. loģiski, palicis tas ir no bērnības, kad mēs atceramies, ka ar mums tā runāja, kad mēs bijām pagrābuši kaut ko ko "nedrīkst", taisījāmies apdraudēt sevi (neatkarīgi no tā cik nopietni - balss vienmēr viena) vai arī dzirdējām, ka saimnieki aiz čupra saņemtiem suņiem šajā balsī saka ka "UZ TEPIĶA! KAS TĀ DARA? TU TAK ZINI KA NEDRĪKST!".
kas noved mani pie nākamā punkta - tāda tipa audzināmie teksti, kā jautājums "kas tā dara". tā it kā dzīvnieks (vai mazs bērns, for that matter) atbildēs pilnā teikumā tieši kurš un tieši cik bieži "tā" dara. es saprotu, ka pastāv "retoriska jautājuma" jēdziens, ar dzīvniekiem runājot principā ir pohuj ko tieši tu saki, jo lielāko informācijas daļu ko viņi spēj notvert viņi notver no intonācijas, nevis no paša teksta, toties ja tu audzini bērnu, kuram tu centies iemācīt kā runāt, kā darbojas pasaule un kā šajā pasaulē veiksmīgi funkcionēt, tad diezgan laba ideja, manuprāt būtu nedirst huiņu un runāt par lietu, nevis prasīt viņam "kas tā dara".
nonākot pie galvenā - kurš vispār spēj iemācīt bērnam kā dzīvot? kas bērnam ir toč jāiemāca ir vērtības (normālas mind you, nevis ka staļins bija sava laika zelta ironmens un nācijas tētuks un bez viņa nekas tagad nebūtu) un zināmas pieklājības normas, mēs varam censties mācīt bērnam dzīvot, bet reti kurš var teikt, ka viņš "zin" kā dzīvot, vesels bars nav droši, kas skaitās viņu vērtībās un ne tuvu ne visi ir tieši tik pieklājīgi cik viņiem tika mācīts.
tas ko es gribu teikt - ir grūti mācīt nākamos sabiedrības locekļus divu lielu iemeslu dēļ:
pirmkārt, mēs paši praksē knapi spējam funkcionēt šajā pasaulē, kāpēc mums liekas ka mēs spējam droši pasniegt "teoriju" maziem goddamn bērniem?
otrkārt, ja ir skaidrs, ka puse no tā visa, ko mums mācīja bērnībā pierada sevi, kā nekam nederīgu Gandija stila bulšitu, tad nafig to mācīt tālāk. ievies izmaiņas tajā buttfucking programmā, nevis, piemēram, māci, ka vardarbība ir ļauna, tikai lai iemestu bērnu skolā, kur viņš ieraudzis, ka vardarbība ir tas, kas liek pamatskolā griezties visai sociālajai dzīvei un kas sadala bērnus savā hierarhijā.
un mazliet atkāpjoties atpakaļ, kad bērniem ir jautājumu vecums (kāpēc pie halles arī vasarā ir sniegs? kāpēc mašīnai uz jumta kaut kas rakstīts? vai helikopters var nolaisties uz mašīnas jumta?) un viņi sāk uzdot jautājumus, uz kuriem vecākiem nav atbildes (mammu, kā saka kamielis?) vecākiem ir seriously jāsāk domāt par savu fasādi bērnu acīs, jo ir reāli fckn stubi tikt audzinātam ar ilūziju ka tavi vecāki ir racionāli, stipri un zinoši, bet pieaugot lēnām atskārst, ka īstenībā vini ir tādi paši cilvēki, kā visi pārējie - rubī tikai mazu daļu no visa, nemaz nav tik racionāli, nemaz nezin visas atbildes un nemaz nav tie supermeņi, par ko uzdevās tev augot.
(visai haotiski sanāca. šāda garuma tekstiem būtu jāizveido šitera konts, tīri lai netieši norādītu uz viņu sistēmas stulbumu har har har)
kas noved mani pie nākamā punkta - tāda tipa audzināmie teksti, kā jautājums "kas tā dara". tā it kā dzīvnieks (vai mazs bērns, for that matter) atbildēs pilnā teikumā tieši kurš un tieši cik bieži "tā" dara. es saprotu, ka pastāv "retoriska jautājuma" jēdziens, ar dzīvniekiem runājot principā ir pohuj ko tieši tu saki, jo lielāko informācijas daļu ko viņi spēj notvert viņi notver no intonācijas, nevis no paša teksta, toties ja tu audzini bērnu, kuram tu centies iemācīt kā runāt, kā darbojas pasaule un kā šajā pasaulē veiksmīgi funkcionēt, tad diezgan laba ideja, manuprāt būtu nedirst huiņu un runāt par lietu, nevis prasīt viņam "kas tā dara".
nonākot pie galvenā - kurš vispār spēj iemācīt bērnam kā dzīvot? kas bērnam ir toč jāiemāca ir vērtības (normālas mind you, nevis ka staļins bija sava laika zelta ironmens un nācijas tētuks un bez viņa nekas tagad nebūtu) un zināmas pieklājības normas, mēs varam censties mācīt bērnam dzīvot, bet reti kurš var teikt, ka viņš "zin" kā dzīvot, vesels bars nav droši, kas skaitās viņu vērtībās un ne tuvu ne visi ir tieši tik pieklājīgi cik viņiem tika mācīts.
tas ko es gribu teikt - ir grūti mācīt nākamos sabiedrības locekļus divu lielu iemeslu dēļ:
pirmkārt, mēs paši praksē knapi spējam funkcionēt šajā pasaulē, kāpēc mums liekas ka mēs spējam droši pasniegt "teoriju" maziem goddamn bērniem?
otrkārt, ja ir skaidrs, ka puse no tā visa, ko mums mācīja bērnībā pierada sevi, kā nekam nederīgu Gandija stila bulšitu, tad nafig to mācīt tālāk. ievies izmaiņas tajā buttfucking programmā, nevis, piemēram, māci, ka vardarbība ir ļauna, tikai lai iemestu bērnu skolā, kur viņš ieraudzis, ka vardarbība ir tas, kas liek pamatskolā griezties visai sociālajai dzīvei un kas sadala bērnus savā hierarhijā.
un mazliet atkāpjoties atpakaļ, kad bērniem ir jautājumu vecums (kāpēc pie halles arī vasarā ir sniegs? kāpēc mašīnai uz jumta kaut kas rakstīts? vai helikopters var nolaisties uz mašīnas jumta?) un viņi sāk uzdot jautājumus, uz kuriem vecākiem nav atbildes (mammu, kā saka kamielis?) vecākiem ir seriously jāsāk domāt par savu fasādi bērnu acīs, jo ir reāli fckn stubi tikt audzinātam ar ilūziju ka tavi vecāki ir racionāli, stipri un zinoši, bet pieaugot lēnām atskārst, ka īstenībā vini ir tādi paši cilvēki, kā visi pārējie - rubī tikai mazu daļu no visa, nemaz nav tik racionāli, nemaz nezin visas atbildes un nemaz nav tie supermeņi, par ko uzdevās tev augot.
(visai haotiski sanāca. šāda garuma tekstiem būtu jāizveido šitera konts, tīri lai netieši norādītu uz viņu sistēmas stulbumu har har har)