nekad neesmu gribējis būt astronauts
Apr. 13., 2011 | 12:40 am
es skatos black adder, lasu ko wikipēdija saka par izkusuša sāls atomreaktoriem un ik pa brīdim novērtēju cik daudz laika esmu iztērējis. laika, ko man vajadzētu pavadīt ievedot korekcijas vecos laboratorijas darbos un veicot aprēķinus tekošajos.
reizēm man liekas, ka es varētu būt traks zinātnieks, bet tad es atceros, ka lai par tādu kļūtu ir jābūt zinātniekam. ja tu esi traks zinātnieks, kurš nemaz nav zinātnieks, jo ir tik slinks (un stulbs), ka pat elementārus elektrotehnikas vienādojumus nespēj pieklājīgi sabīdīt galvā un uz papīrīša, kur nu vēl reāli kko "zinātnēt", tad tu nekad neredzēsi sevi no liela ekrāna piesakot apvienotajām nācijām savas prasības - tu būsi aizņemts valkājot pidžamu ar garām piedurknēm, svaidoties ar kakām un rijot smadzeņu aktivitāti apspiedošus preparātus mīksti tapsētā istabā ar restotu lodziņu.
nē, nespīd, es neesmu ne gana zinātnieks, ne gana traks - nekas, tāpat nodzīvošu interesantu dzīvi, nedraudot apvienotajām nācijām ar dinozauru armiju vai uz mēness bāzētu lāzeru.
ja izdosies apprecēt izskatīgu meiču, kas nekritīs uz nerviem un nebūs drausmīgi stulba, neizplūdīs pēc trīsdesmit gadiem (un pieņems ka reizēm mans cūkgaļas zizlis ir jāpakasa ar viņas mandelēm) un 2,5 bērniem, ja izdosies strādāt kkur kur es varēšu vairot cilvēces zināšanu robežas izvarojot dabas zinātnes caurumā, par kura esamību pat pašas dabas zinātnes līdz tam nebija iedomājušās (vai palielināšu Latvijā saražoto pievienoto vērtību, bet labāk jau to zinātņu izvarošanu, abi katrā ziņa ir derīgi varianti), ja izdosies nomirt kādā situācijā, kuras procesā es izglābšu neskaitāmus miljonus, pierādīšu, ka man bija taisnība, likšu justies slikti visām meitenēm, kuras man jebkad nav devušas un atstāšu savu sievu un bērnus nodrošinātus un ar iedvesmojošu (un traumējošu) manas dzīves finālu (vikingu bēres nav obligātas, bet ļoti vēlamas), ja man tas izdosies - uzskatīšu, ka dzīve ir labi nodzīvota.
galvenais neuzstādīt sev nesasniedzamus mērķus
reizēm man liekas, ka es varētu būt traks zinātnieks, bet tad es atceros, ka lai par tādu kļūtu ir jābūt zinātniekam. ja tu esi traks zinātnieks, kurš nemaz nav zinātnieks, jo ir tik slinks (un stulbs), ka pat elementārus elektrotehnikas vienādojumus nespēj pieklājīgi sabīdīt galvā un uz papīrīša, kur nu vēl reāli kko "zinātnēt", tad tu nekad neredzēsi sevi no liela ekrāna piesakot apvienotajām nācijām savas prasības - tu būsi aizņemts valkājot pidžamu ar garām piedurknēm, svaidoties ar kakām un rijot smadzeņu aktivitāti apspiedošus preparātus mīksti tapsētā istabā ar restotu lodziņu.
nē, nespīd, es neesmu ne gana zinātnieks, ne gana traks - nekas, tāpat nodzīvošu interesantu dzīvi, nedraudot apvienotajām nācijām ar dinozauru armiju vai uz mēness bāzētu lāzeru.
ja izdosies apprecēt izskatīgu meiču, kas nekritīs uz nerviem un nebūs drausmīgi stulba, neizplūdīs pēc trīsdesmit gadiem (un pieņems ka reizēm mans cūkgaļas zizlis ir jāpakasa ar viņas mandelēm) un 2,5 bērniem, ja izdosies strādāt kkur kur es varēšu vairot cilvēces zināšanu robežas izvarojot dabas zinātnes caurumā, par kura esamību pat pašas dabas zinātnes līdz tam nebija iedomājušās (vai palielināšu Latvijā saražoto pievienoto vērtību, bet labāk jau to zinātņu izvarošanu, abi katrā ziņa ir derīgi varianti), ja izdosies nomirt kādā situācijā, kuras procesā es izglābšu neskaitāmus miljonus, pierādīšu, ka man bija taisnība, likšu justies slikti visām meitenēm, kuras man jebkad nav devušas un atstāšu savu sievu un bērnus nodrošinātus un ar iedvesmojošu (un traumējošu) manas dzīves finālu (vikingu bēres nav obligātas, bet ļoti vēlamas), ja man tas izdosies - uzskatīšu, ka dzīve ir labi nodzīvota.
galvenais neuzstādīt sev nesasniedzamus mērķus