angliski tie laikam būtu "zilie" nevis "melnie"
Mar. 18., 2011 | 12:04 am
visiem mēdz uznākt melnie (es sen atpakaļ zīmēju un rādīju jums te nēģerus šai sakarā), katram viņi savādāki, tur specifikācijas un īpatnības un kas tur vēl - man nav nekādu romantisku cerību attiecībā uz šādu "dvēseles stāvokli" (kad tev uznāk "melnie", tas taču skaitās "dvēseles stāvoklis", plašākā nozīmē arī boners biksēs ir "dvēseles stāvoklis", bet tomēr. laikam jau nav svarīgi), es zinu ka viņi nāk, pastāv ap tavu galvu gaisā kā purkšķis liftā un ātri vai lēni, atkarībā no tā vai viņi tiek baroti, pāriet. es nedomāju, ka tā ir problēma, kas aktīvi jārisina vai jāierobežo. kad tev uznāk melnie, tie ir kā tā vecā tante (ar lakatiņu, visticamāk brauc no vai uz baznīcu) kas apsēžas tev blakām autobusā un uzsāk ar tevi sarunu neatkarīgi no tā vai tu viņai atbildi vai nē - tāpat kā vecmāmiņai agri vai vēlu būs jākāpj ārā, tāpat arī besīšanās periods agri vai vēlu pazudīs.
man "melnie" gandrīz vienmēr sevī ietver vienu no pāris sajūtām. tās nav īsti vīzijas - tas sūds ir priekš šarlatāniem, pseido-orākuliem, wannabe spoku vārdotājiem un pītijas - nelielas ainiņas, pārāk kompleksas lai varētu ielikt vienā vārdā vai teikumā. tās ir sajūtas, kuras tu atpazīsti tāpat kā aukstumu vai sāpes, tikai viena vārda un viena priekšstata vietā tu sevī valdošo sajūtu spēj aprakstīt tikai kā kā minimums nelielu procesu. vai nu tu redzi kko vienkāršu, kā piem sevi uz visām četrām, atiežot zobus, sabožot neesošu kažoku un pieglaužot sen jau nekustīgas ausis vai arī kaut ko daudz daudz sarežģītāku - tev šķiet ka tevi kāds ieliek metāla trakokreklā, uzmauc galvā masīvu čuguna masku, saķēdē kājas un ieliek liftā kurš laižas dziļā šahtā, kur tevi apakšā liels metāla āķis sagrābj un milzīgā angārā pustumsā uzkarina uz nagliņas tāpēc, ka tu neko neesi pelnījis, neko neesi iemācījies un vispār esi traucēklis visiem ieskaitot sevi.
vai vēl kādam tikpat specifiskas ainas zīmējās galvā? vai arī tas viss tikai tā, apšaubāmā veidā izpaužas pašnovērtējuma trūkums un tieksme pēc sevis žēlošanas, kuru tev pašam liekas tu atstāji skapjaugšā starp veco kasti ar lego klucīšiem un maisu ar plastmasas karavīriem
man "melnie" gandrīz vienmēr sevī ietver vienu no pāris sajūtām. tās nav īsti vīzijas - tas sūds ir priekš šarlatāniem, pseido-orākuliem, wannabe spoku vārdotājiem un pītijas - nelielas ainiņas, pārāk kompleksas lai varētu ielikt vienā vārdā vai teikumā. tās ir sajūtas, kuras tu atpazīsti tāpat kā aukstumu vai sāpes, tikai viena vārda un viena priekšstata vietā tu sevī valdošo sajūtu spēj aprakstīt tikai kā kā minimums nelielu procesu. vai nu tu redzi kko vienkāršu, kā piem sevi uz visām četrām, atiežot zobus, sabožot neesošu kažoku un pieglaužot sen jau nekustīgas ausis vai arī kaut ko daudz daudz sarežģītāku - tev šķiet ka tevi kāds ieliek metāla trakokreklā, uzmauc galvā masīvu čuguna masku, saķēdē kājas un ieliek liftā kurš laižas dziļā šahtā, kur tevi apakšā liels metāla āķis sagrābj un milzīgā angārā pustumsā uzkarina uz nagliņas tāpēc, ka tu neko neesi pelnījis, neko neesi iemācījies un vispār esi traucēklis visiem ieskaitot sevi.
vai vēl kādam tikpat specifiskas ainas zīmējās galvā? vai arī tas viss tikai tā, apšaubāmā veidā izpaužas pašnovērtējuma trūkums un tieksme pēc sevis žēlošanas, kuru tev pašam liekas tu atstāji skapjaugšā starp veco kasti ar lego klucīšiem un maisu ar plastmasas karavīriem