LIKE A BOSS
Jan. 16., 2011 | 02:49 am
Lūk kādai jābūt hierarhijai cilvēkā kuram ir pareizi sakārtotas viņa prioritātes! jā, tās ir smadzenes, jā tā ir sirds, jā tas ir penis, tiec tam pāri.
trīsvienība - smadzenes, sirds un pimpis. vai man kkas ir jāskaidro? fons ir sekundārs, labāk bija balts, bet kad biju ticis līdz lidojošajām čūskām un veločalim, negribējās dzēst ārā.
es te neesmu izpaudies pusotru mēnesi, jo (iemesli pēc stipruma dilstošā secībā): slinkums, motivācijas trūkums, iedvesmas trūkums, aizņemtība
man trūkst motivācijas kko darīt - gan puspakaļaini graužot zinību akmeni, gan mēģinot kko uzzīmēt vai uzrakstīt. mana motivācija vienmēr ir bijis naids vienā vai otrā formā, es varēju atvērt kādas kaitinošas meitenes blogu vai apskatīties jebkuru no šīm bildēm un tur ietvertais kretīniskais stulbums uzreiz mani pataisīja motivētu un niknu - es biju gatavs rakstīt te briesmas, rēķināt laboratorijas darbus vai čurāt tik karstu, ka ja es mēģinātu nodzēst ugunskuru ar savu urīnu tas degtu TŪKSTOŠREIZ STIPRĀK un pusotreiz ilgāk. šobrīd man tas viss vēl joprojām kaitina un besī, bet tas manī vairs neizsauc naidu un man vairs nesanāk tik viegli motivēt sevi. fakts, ka es vairs nevaru teikt, ka pilnīgi visas meitenes ir dumjas maukas *winkwinknudgenudge*, arī nenāk par labu manam naida deficītam.
noslēgšu šo gājienu pa vilšanās taku neattaisnoto cerību ielejā par kuru ir izvērties šis dirsiens ar to, kas tur mani pie dzīvības miegainos rītos un šo pašu dzīvību liedz manām bungādiņām:
dubsteps, dubsteps, dubsteps un vēl cits dubsteps
trīsvienība - smadzenes, sirds un pimpis. vai man kkas ir jāskaidro? fons ir sekundārs, labāk bija balts, bet kad biju ticis līdz lidojošajām čūskām un veločalim, negribējās dzēst ārā.
es te neesmu izpaudies pusotru mēnesi, jo (iemesli pēc stipruma dilstošā secībā): slinkums, motivācijas trūkums, iedvesmas trūkums, aizņemtība
man trūkst motivācijas kko darīt - gan puspakaļaini graužot zinību akmeni, gan mēģinot kko uzzīmēt vai uzrakstīt. mana motivācija vienmēr ir bijis naids vienā vai otrā formā, es varēju atvērt kādas kaitinošas meitenes blogu vai apskatīties jebkuru no šīm bildēm un tur ietvertais kretīniskais stulbums uzreiz mani pataisīja motivētu un niknu - es biju gatavs rakstīt te briesmas, rēķināt laboratorijas darbus vai čurāt tik karstu, ka ja es mēģinātu nodzēst ugunskuru ar savu urīnu tas degtu TŪKSTOŠREIZ STIPRĀK un pusotreiz ilgāk. šobrīd man tas viss vēl joprojām kaitina un besī, bet tas manī vairs neizsauc naidu un man vairs nesanāk tik viegli motivēt sevi. fakts, ka es vairs nevaru teikt, ka pilnīgi visas meitenes ir dumjas maukas *winkwinknudgenudge*, arī nenāk par labu manam naida deficītam.
noslēgšu šo gājienu pa vilšanās taku neattaisnoto cerību ielejā par kuru ir izvērties šis dirsiens ar to, kas tur mani pie dzīvības miegainos rītos un šo pašu dzīvību liedz manām bungādiņām:
dubsteps, dubsteps, dubsteps un vēl cits dubsteps