3
Apr. 25., 2010 | 11:15 pm
pirmkārt - es vēlos rezervēt joku par avarējušo autobusu un to, ka vadītājs bija pārspēlējies GTA. Es vēl to neesmu izdomājis un pat ja būtu tad nebūtu jēgas viņu stāstīt, jo neviens nesmietos un man nāktos uzspēlēti prasīt "too soon?" trešajā jokam sekojošā neveiklā klusuma sekundē (es apzinos ka traģēdija n shit, galu galā divas mazās arī aizgāja bojā, bet bēdāties par kko kas tevi fiziski neietekmē nav oglekļa dzīvības formas raksturā - "vai cik traki ka tā notiek" ir vienkārši bērnībā ieaudzināta atbilde uz jebko traģisku, lai gan patiesībā slikti var mēģināt sajusties tikai tad, ja iedomājies, ka tas varētu notikt ar tevi. viss. Ja tas mani neskar un ja fenomenam ir niecīga iespēja mani skart nākotnē... kurā vietā man te vajadzētu just satraukumu?
otrkārt - es mīlu savu draugiem.lv draugu galerijas, reizēm var tur ieiet, apskatīties uz titulbildēm un virsrakstiem un sākt vārīties no veselīga naida, niknuma, skaudības un nenovīdības (feins vārds, krīt ārā no aprites tikai). viens kretīns safotografējies ar cilvēkiem, kuri acīmredzot nav ievērojuši ka galerijas īpašnieks ir... nu, kretīns... vai arī varbūt šie cilvēki ir vienā kretīnisma un pimpjagalvisma klubā kopā ar viņu. cita galerija atkal meitenei no kkāda ugly ass hoes pasākuma, bildes pilnas ar cilvēkiem, kas tik ļoti cenšas nebūt neglīti, bet viņiem tik neizsakāmi nesanāk... besī ārā, bet tomēr izklaidē - kad es dzēsu no draugiem ārā pidarus no basketbola laikiem es nopietni apsvēru viņu ārā nedzēšanu, tikai uz tā pamata, ka viņu galeriju melnbaltais blingiskums un cukurotais daunisms bija tikpat kaitinoši cik izklaidējoši
treškārt - kad divas A burtiņā stāvošas meitenes rindā aiz manis pie maķīša divos naktī man uzbrauc ka "mamma laikam man nav mācījusi naudu pieklajigi nolikt nevis nomest" es izrādās nepasaku neko superslimu kā "bet vai tev mamma nav mācījusi ka onkuļi kas nemāk pieklājīgi nolikt naudu var paņemt un straight up apēst no iekšpuses ja nepārstāsi dirst" bet vienkārši aizeju prom stulbi smaidīdams it kā nerunātu viņu valodā. varēju kaut vai ierīvēt seju ar akmeņiem savās labākajās tradīcijās vai kko tādā garā...
otrkārt - es mīlu savu draugiem.lv draugu galerijas, reizēm var tur ieiet, apskatīties uz titulbildēm un virsrakstiem un sākt vārīties no veselīga naida, niknuma, skaudības un nenovīdības (feins vārds, krīt ārā no aprites tikai). viens kretīns safotografējies ar cilvēkiem, kuri acīmredzot nav ievērojuši ka galerijas īpašnieks ir... nu, kretīns... vai arī varbūt šie cilvēki ir vienā kretīnisma un pimpjagalvisma klubā kopā ar viņu. cita galerija atkal meitenei no kkāda ugly ass hoes pasākuma, bildes pilnas ar cilvēkiem, kas tik ļoti cenšas nebūt neglīti, bet viņiem tik neizsakāmi nesanāk... besī ārā, bet tomēr izklaidē - kad es dzēsu no draugiem ārā pidarus no basketbola laikiem es nopietni apsvēru viņu ārā nedzēšanu, tikai uz tā pamata, ka viņu galeriju melnbaltais blingiskums un cukurotais daunisms bija tikpat kaitinoši cik izklaidējoši
treškārt - kad divas A burtiņā stāvošas meitenes rindā aiz manis pie maķīša divos naktī man uzbrauc ka "mamma laikam man nav mācījusi naudu pieklajigi nolikt nevis nomest" es izrādās nepasaku neko superslimu kā "bet vai tev mamma nav mācījusi ka onkuļi kas nemāk pieklājīgi nolikt naudu var paņemt un straight up apēst no iekšpuses ja nepārstāsi dirst" bet vienkārši aizeju prom stulbi smaidīdams it kā nerunātu viņu valodā. varēju kaut vai ierīvēt seju ar akmeņiem savās labākajās tradīcijās vai kko tādā garā...