laiks porcijai publiska naida
Sep. 14., 2009 | 05:02 pm
ārstu uzgaidāmās telpas. bļeķ. ar ko lai sāk?
sīki, neglīti, vāji kontrolējami bērni, no kuriem visas meitenītes saģērbtas dažādu nokrāsu rozā un jau paspējušas iziet cilvēku izvešanas kursu pie paša sātana.
resnas tantes un viņu dēliņi. man ir alerģija pret šo sieviešu pasugu un man riebjās puišeļi tajā vecumā, kad viņi cenšas būt kruti, bet patiesībā uzvedās kā pediņi (viens no viņiem, staigādams pa gaiteni, iedomājās, ka iet pa mēli).
krievu izcelsmes vecāki, kuri uzskata, ka viņi šeit ar savu mazo izdzimteni bija agrāk. veiksmīgā kārtā šī tipa apmeklētāji iznīcina viens otru, tāpēc reizē besī un uzjautrina. kā viņi iedomājas kontrolēt rindu sev priekšā, ja viņi nespēj pat savu lopu nokontrolēt (mamma saka savai atvasei: "iedod meitenītei grāmatiņu paskatīties," kam seko mazā briesmoņa mēģinājums iedot otram nešķīstenim pa seju), man nav skaidrs.
telpa pieelpota, pilna ar neglītiem, stulbiem, slimiem, deformētiem cilvēkiem - maz problēmu, ja tu pats esi kāds no minētajiem, bet tu esi atnācis pēc fckn lapiņas, kuru uzrakstīt ārstam prasa mazāk pūles un laika nekā nočurāt 2 pirkstus, tāpēc noteikti nejūties laimīgs ar stundām ilgu gaidīšanu kopā ar potenciālajiem līķiem.
tuvojoties pieņemšanas laika beigām, pa taisno no medicīnisko uzgaidāmo telpu zarnām manā virzienā tiek raidīts burvīgs duets - puisītis, kas pēc skata un runas ir garīgi atpalicis (bet patiesībā nav) un vectētiņš ar tik lielu degunu, ka nevar paskatīties uz leju, ja vien negrib uzart grīdu. man uzreiz kļūst skaidrs, ka viņi ir konkrētās situācijas "līmeņa beigu boss", ja ļausiet man tā izteikties.
situācija sekojoša, vectētiņš mēģina izriktēt sava dauņa pieņemšanu pirms manis, viņam ir visas kārtis un cīņa šķietami zaudēta, bet tiklīdz es pārfrāzējot beovulfu (es esmu šķērdējs, plēsējs, griezējs un dūrējs. es esmu zobi tumsā, es esmu nagi naktī. mans, ir spēks un griba, un vara. ES TE GAIDU JAU KOPŠ TRIJIEM!) viņam izklāstīju savas tiesības, man radās izdevība dabūt savu medicīnisko apstiprinājumu un pist mājās.
sīki, neglīti, vāji kontrolējami bērni, no kuriem visas meitenītes saģērbtas dažādu nokrāsu rozā un jau paspējušas iziet cilvēku izvešanas kursu pie paša sātana.
resnas tantes un viņu dēliņi. man ir alerģija pret šo sieviešu pasugu un man riebjās puišeļi tajā vecumā, kad viņi cenšas būt kruti, bet patiesībā uzvedās kā pediņi (viens no viņiem, staigādams pa gaiteni, iedomājās, ka iet pa mēli).
krievu izcelsmes vecāki, kuri uzskata, ka viņi šeit ar savu mazo izdzimteni bija agrāk. veiksmīgā kārtā šī tipa apmeklētāji iznīcina viens otru, tāpēc reizē besī un uzjautrina. kā viņi iedomājas kontrolēt rindu sev priekšā, ja viņi nespēj pat savu lopu nokontrolēt (mamma saka savai atvasei: "iedod meitenītei grāmatiņu paskatīties," kam seko mazā briesmoņa mēģinājums iedot otram nešķīstenim pa seju), man nav skaidrs.
telpa pieelpota, pilna ar neglītiem, stulbiem, slimiem, deformētiem cilvēkiem - maz problēmu, ja tu pats esi kāds no minētajiem, bet tu esi atnācis pēc fckn lapiņas, kuru uzrakstīt ārstam prasa mazāk pūles un laika nekā nočurāt 2 pirkstus, tāpēc noteikti nejūties laimīgs ar stundām ilgu gaidīšanu kopā ar potenciālajiem līķiem.
tuvojoties pieņemšanas laika beigām, pa taisno no medicīnisko uzgaidāmo telpu zarnām manā virzienā tiek raidīts burvīgs duets - puisītis, kas pēc skata un runas ir garīgi atpalicis (bet patiesībā nav) un vectētiņš ar tik lielu degunu, ka nevar paskatīties uz leju, ja vien negrib uzart grīdu. man uzreiz kļūst skaidrs, ka viņi ir konkrētās situācijas "līmeņa beigu boss", ja ļausiet man tā izteikties.
situācija sekojoša, vectētiņš mēģina izriktēt sava dauņa pieņemšanu pirms manis, viņam ir visas kārtis un cīņa šķietami zaudēta, bet tiklīdz es pārfrāzējot beovulfu (es esmu šķērdējs, plēsējs, griezējs un dūrējs. es esmu zobi tumsā, es esmu nagi naktī. mans, ir spēks un griba, un vara. ES TE GAIDU JAU KOPŠ TRIJIEM!) viņam izklāstīju savas tiesības, man radās izdevība dabūt savu medicīnisko apstiprinājumu un pist mājās.