atziņām bagāta diena
Jul. 10., 2009 | 04:42 pm
1) es sēdēju origō, riju kebabu un kā ērglis, kam nav ne nagu, ne knābja, "pētīju zivis" - "aksesuarizē" bija uzstādījuši kkādus stendus ar lielām atlaidēm laikam, kas pievilka visa vecuma meitenes kā liels sūds pievilina zaļās mušas.
Meitenes, lielākoties pārī ar kkādu tirliņu vai labāko draudzeni, mērīja visu ko vien tur varēja piemērīt un visu laiku griezās pie pavadošajām personām un prasīja "nu, un kā šitās?". Tur bija dažas ko papētīt - bija interesantas, tādas kuras gribētos papētīt tuvāk, bija tādas, kurām lielākā daļa rakstīta uz pieres, lai gan es neticu, ka daudzās pusplikās meitenes, kuras pamanīju, tiešām ir tikpat atvērtas, cik atvērts bija viņu apģērbs. Es saprotu, ka vasara un "kad tad, ja ne tagad", bet tas ir nežēlīgi pret džekiem - es nespēju tik ātri grozīt galvu, lai (neuzkrītoši) paspētu paskatīties uz visām!
2) es vēl joprojām esmu (citēju garāmejošu baru ar šmarām) "zaļš laksts", bet laikam jau palieku vecāks - man sāk patikt tās jaunās meitenes, kas stumj bērnu ratiņus. Pļe, šitā var arī ieberzties.
3) no mormoņiem var atkratīties, ja paslavē viņu kustību, sāk runāt angliski un beigās piemetina, ka esi ateists - tēlaini izsakoties, liec viņiem justies tā, it kā viņi piedāvātu matu krāsu plikpaurim.
4) ja es piespiežos es apmierinoši spēju komunicēt ar cilvēkiem, tikai vispirms jāapspiež vēlme visus un katru sūtīt dirst (izņemot tās pusplikās meitenes). Šī mana nosliece uz katru svešu domu, objektu vai cilvēku reaģēt ar "sūds, esi citur" man sāk nepatikt.
5) man patīk parki. man patīk, ka tajos nav pārāk daudz cilvēku, caur tiem var iziet pa taisnāko ceļu, tur ir soliņi, pieejama ēna un kkādā mērā arī daba. Tur arī nav pārāk daudz ōmju un neskaitāmu stendu ar vienām un tām pašām faking seģenēm. šodien vērmanes dārzā nebija ne kā no tā, kas man patīk parkos - paldies tautas tērpos tērptu omīšu salidojum! nāc arī nākošgad!
izņemt šortkatu caur vērmanes dārzam šodien man bija tas pats, kas dabūt spērienu pa pautiem no urologa
Meitenes, lielākoties pārī ar kkādu tirliņu vai labāko draudzeni, mērīja visu ko vien tur varēja piemērīt un visu laiku griezās pie pavadošajām personām un prasīja "nu, un kā šitās?". Tur bija dažas ko papētīt - bija interesantas, tādas kuras gribētos papētīt tuvāk, bija tādas, kurām lielākā daļa rakstīta uz pieres, lai gan es neticu, ka daudzās pusplikās meitenes, kuras pamanīju, tiešām ir tikpat atvērtas, cik atvērts bija viņu apģērbs. Es saprotu, ka vasara un "kad tad, ja ne tagad", bet tas ir nežēlīgi pret džekiem - es nespēju tik ātri grozīt galvu, lai (neuzkrītoši) paspētu paskatīties uz visām!
2) es vēl joprojām esmu (citēju garāmejošu baru ar šmarām) "zaļš laksts", bet laikam jau palieku vecāks - man sāk patikt tās jaunās meitenes, kas stumj bērnu ratiņus. Pļe, šitā var arī ieberzties.
3) no mormoņiem var atkratīties, ja paslavē viņu kustību, sāk runāt angliski un beigās piemetina, ka esi ateists - tēlaini izsakoties, liec viņiem justies tā, it kā viņi piedāvātu matu krāsu plikpaurim.
4) ja es piespiežos es apmierinoši spēju komunicēt ar cilvēkiem, tikai vispirms jāapspiež vēlme visus un katru sūtīt dirst (izņemot tās pusplikās meitenes). Šī mana nosliece uz katru svešu domu, objektu vai cilvēku reaģēt ar "sūds, esi citur" man sāk nepatikt.
5) man patīk parki. man patīk, ka tajos nav pārāk daudz cilvēku, caur tiem var iziet pa taisnāko ceļu, tur ir soliņi, pieejama ēna un kkādā mērā arī daba. Tur arī nav pārāk daudz ōmju un neskaitāmu stendu ar vienām un tām pašām faking seģenēm. šodien vērmanes dārzā nebija ne kā no tā, kas man patīk parkos - paldies tautas tērpos tērptu omīšu salidojum! nāc arī nākošgad!
izņemt šortkatu caur vērmanes dārzam šodien man bija tas pats, kas dabūt spērienu pa pautiem no urologa