Analoģiju atkritumu kalns
Apr. 22., 2009 | 09:30 pm
Es esmu veltījis daudz laika un pūļu, lai būvētu sev virsū bruņas no dzelzs, nejūtības, vienaldzības, cinisma un sarkasma, lai pārvarētu visas problēmas, kuras man likās man vajadzēs pārvarēt, bet tagad es saprotu, ka šobrīd dzīve nav karalauks vai aplenkums, šobrīd dzīve ir upe vai purvs. Mana taktika bijusi pilnīgi nepareiza, rīcība apstākļiem galīgi nepiemērota. Es esmu pielāgojies tam, kā nav. Un tagad visi, kas laiku un pūles tērēja laivu gatavošanai, negrib man palīdzēt tikt pāri upei, kā to dara visi - tāds nekam nederīgs dzelzs gabals ir viņu laivām par mazu, ja nu vienīgi enkuram noderēs.
Un tāpēc es ienīstu sevi par pieļauto kļūdu, bet citus es ienīstu vairāk. Mani pašu pārsteidz, cik automātiska ir mana nepatika pret visiem cilvēkiem, sveši cilvēki un tuvinieki - man visi liekas slikti un stulbi. Kad es vērtēju citus, es laikam jau viņus pielīdzinu sev - tie kas ir par mani kādā veidā labāki ir slikti, jo man skauž viņu pārākums. Toties tie kas ir par mani kkādā veidā sliktāki ir slikti, jo es taču esmu par viņiem labāks un viss tālākais ir acīmredzams. Tie, kas ir ar mani vienā līmenī momentā liekas man tuvi un saprotami, manī parādās līdzjūtības sajūta, es vēlos solidarizēties ar viņiem.
Bet ja man jāvērtē sevi pašu, es sevi uzskatu par bezcerīgāko zaudētāju, kuram nekad nav taisnība, kuram nekad nekas neizdodas, kuram nav dzīves un nekad arī nebūs. Ģenētikas misēklis - no labiem izejmateriāliem taisīts, bet pilns ar kļūdām salaists.
Es varētu mainīties, bet tas nozīmētu noslīcināt visus savus centienus, kuri ielikti šajās dzelzs bruņās, pārdot sevi, neturēties pie saviem principiem (bet vienmēr taču kā mantru skaita "nepārdod sevi!"), izmainīt savu pagātni, atzīt, ka nekas nekad nav bijis pareizs un ka tu esi kļūdījies sevi radot. Lai gan tas tieši tā tas arī ir, es to nevaru un negribu pieļaut. Lai gan evolūcijas neradījums man ausī skaidro, ka veiksmīgi skaitās tikai tie indivīdi, kas pielāgojas un vairojas, man vienalga.
Es negribu būt kļūdījies, es gribu būt noderīgs tāds, kāds es esmu, šodien un te.
Un tāpēc es ienīstu sevi par pieļauto kļūdu, bet citus es ienīstu vairāk. Mani pašu pārsteidz, cik automātiska ir mana nepatika pret visiem cilvēkiem, sveši cilvēki un tuvinieki - man visi liekas slikti un stulbi. Kad es vērtēju citus, es laikam jau viņus pielīdzinu sev - tie kas ir par mani kādā veidā labāki ir slikti, jo man skauž viņu pārākums. Toties tie kas ir par mani kkādā veidā sliktāki ir slikti, jo es taču esmu par viņiem labāks un viss tālākais ir acīmredzams. Tie, kas ir ar mani vienā līmenī momentā liekas man tuvi un saprotami, manī parādās līdzjūtības sajūta, es vēlos solidarizēties ar viņiem.
Bet ja man jāvērtē sevi pašu, es sevi uzskatu par bezcerīgāko zaudētāju, kuram nekad nav taisnība, kuram nekad nekas neizdodas, kuram nav dzīves un nekad arī nebūs. Ģenētikas misēklis - no labiem izejmateriāliem taisīts, bet pilns ar kļūdām salaists.
Es varētu mainīties, bet tas nozīmētu noslīcināt visus savus centienus, kuri ielikti šajās dzelzs bruņās, pārdot sevi, neturēties pie saviem principiem (bet vienmēr taču kā mantru skaita "nepārdod sevi!"), izmainīt savu pagātni, atzīt, ka nekas nekad nav bijis pareizs un ka tu esi kļūdījies sevi radot. Lai gan tas tieši tā tas arī ir, es to nevaru un negribu pieļaut. Lai gan evolūcijas neradījums man ausī skaidro, ka veiksmīgi skaitās tikai tie indivīdi, kas pielāgojas un vairojas, man vienalga.
Es negribu būt kļūdījies, es gribu būt noderīgs tāds, kāds es esmu, šodien un te.