Piensaimnieks
Apr. 2., 2014 | 02:52 pm
No:: onkulis vai tante
Te viss ir nomiris! Nomiris! Haļavas Dieva vairs nav. Viņš ir pametis savu citadeli - nav vairs, kas sesijas laikā aizkavē divgalvaino profesoru, nav vairs grafiku, kuros tiek izsvērta kājstarpju kapacitāte un iespējamie ieguvumi no investīcijām pišam-lellītēs. Huiņas kauss ir saplīsis uz lētiem jokiem flīzētās grīdas.
Pilsētā, lielpontifa vārds sāk izbalēt no gaišās ļaužu piemiņas. Vien krodzinieks zin stāstīt, ka reiz pie viņa lietainā naktī ieklīdis vīrs, kas devies no Rietumiem uz tirgu kumeļus mīt. Viņš zinājis stāstīt, teiksmu, ko sacījās dzirdējis no vecā dzirnavnieka - Lielpontifs ir aizgājis - aizgājis, lai slapstītos tumsā un ēnās. Slapstītos starp godu zaudējušiem vīriem un netiklībā grimstošām sievām, lai atrastu pareģojumā minēto huiņas biķeri, kas spētu atgriezt dzīvību agrāk vienmēr spožajai huiņas kalvei un rūdījumu haļavas dieva cinisma zobenam. Atradis biķeri haļavas dievs esot iestrēdzis ēnu karaļvalstī, kur viss ir iespējams, bet nekas nav apsolīts, vietā, kur agri vai vēlu nonāk visi, bet neizkļūst neviens.
Vecajais, atvadoties dzeramnaudas vietā esot iespiedis krodziniekam saujā tīstokli ar pareģojumu - Lielpontifs atgriezīsies tad, kad visi svētajām viskija komāna saitēm sietie huiņdari pulcēsies vienuviet - otrās dienas skurbumā, aizgājušās dienas grēku mijot ar tābrīža dzīrēm, skanot kausu šķindām un neprāta rēcieniem, caur purviem, muklājiem un ēnām lielpontifs varēs atgriezties no Aīda zemes. No jauna kaldināts tiks huiņas kauss, tempļa halles no jauna izgaismos lētu, rupju bet mazliet asprātīgu joku spozme un tempļa tumsā slīgstošo apkaimi no jauna glāstīs taisnais Lielpontifa skats.
Krogā mēļo dažādas lietas, un pilsētniekiem mēles lunkanas kā mazi zalktēni. Visticamāk tās ir vecu sievu runas, vai dzerāja miegā nosapņotas ainas, ko pārspriest tavernā pēc smagi nostrādātas dienas. Iespējams nekas no stāstītā nav patiess, un lielpontifs ir mūs pametis, devies labākas dzīves meklējumos, pametot savu virtuālo templi un huiņas izslāpušos ļaudis iznīcības un posta varā... Iespējams, tā ir neveiksmīga sakritība, taču pilsētas laternu iededzējs agra pavasara negribīgi pildot savus darba pienākumus, uzskrēja virsū kādam druknas miesasbūves vīrietim, kuru bija atstājusi dzīvība, kas ņemot vērā pilsētnieku tieksmi uz grādīgo dziru nebija nekas neparasts.
Taču ko tādu laternu iededzējs nebija redzējis kopš lielpontifa aiziešanas - baisā skata radītās šausmas mijās ar tīksmi un sen nejustu prieku... Par rešņuka nāves iemeslu, šķiet, liecināja nekas cits kā, ap viņa kaklu cieši apvītās, joprojām gruzdošās bikses...
Pilsētā, lielpontifa vārds sāk izbalēt no gaišās ļaužu piemiņas. Vien krodzinieks zin stāstīt, ka reiz pie viņa lietainā naktī ieklīdis vīrs, kas devies no Rietumiem uz tirgu kumeļus mīt. Viņš zinājis stāstīt, teiksmu, ko sacījās dzirdējis no vecā dzirnavnieka - Lielpontifs ir aizgājis - aizgājis, lai slapstītos tumsā un ēnās. Slapstītos starp godu zaudējušiem vīriem un netiklībā grimstošām sievām, lai atrastu pareģojumā minēto huiņas biķeri, kas spētu atgriezt dzīvību agrāk vienmēr spožajai huiņas kalvei un rūdījumu haļavas dieva cinisma zobenam. Atradis biķeri haļavas dievs esot iestrēdzis ēnu karaļvalstī, kur viss ir iespējams, bet nekas nav apsolīts, vietā, kur agri vai vēlu nonāk visi, bet neizkļūst neviens.
Vecajais, atvadoties dzeramnaudas vietā esot iespiedis krodziniekam saujā tīstokli ar pareģojumu - Lielpontifs atgriezīsies tad, kad visi svētajām viskija komāna saitēm sietie huiņdari pulcēsies vienuviet - otrās dienas skurbumā, aizgājušās dienas grēku mijot ar tābrīža dzīrēm, skanot kausu šķindām un neprāta rēcieniem, caur purviem, muklājiem un ēnām lielpontifs varēs atgriezties no Aīda zemes. No jauna kaldināts tiks huiņas kauss, tempļa halles no jauna izgaismos lētu, rupju bet mazliet asprātīgu joku spozme un tempļa tumsā slīgstošo apkaimi no jauna glāstīs taisnais Lielpontifa skats.
Krogā mēļo dažādas lietas, un pilsētniekiem mēles lunkanas kā mazi zalktēni. Visticamāk tās ir vecu sievu runas, vai dzerāja miegā nosapņotas ainas, ko pārspriest tavernā pēc smagi nostrādātas dienas. Iespējams nekas no stāstītā nav patiess, un lielpontifs ir mūs pametis, devies labākas dzīves meklējumos, pametot savu virtuālo templi un huiņas izslāpušos ļaudis iznīcības un posta varā... Iespējams, tā ir neveiksmīga sakritība, taču pilsētas laternu iededzējs agra pavasara negribīgi pildot savus darba pienākumus, uzskrēja virsū kādam druknas miesasbūves vīrietim, kuru bija atstājusi dzīvība, kas ņemot vērā pilsētnieku tieksmi uz grādīgo dziru nebija nekas neparasts.
Taču ko tādu laternu iededzējs nebija redzējis kopš lielpontifa aiziešanas - baisā skata radītās šausmas mijās ar tīksmi un sen nejustu prieku... Par rešņuka nāves iemeslu, šķiet, liecināja nekas cits kā, ap viņa kaklu cieši apvītās, joprojām gruzdošās bikses...