vakar šausmīgi nāca miegs, bet pēc darba izdomāju, ka mājupceļā tomēr nenāktu par skādi izmest kādu mazu aplīti pa pilsētu ar ričuku. kauns tik mazu gabaliņu mājās mīt, tāpēc es tā bieži daru, ka pabraukājos vēl drusciņ pa centru.
tā nu es tāda riktīgi miegaina braucu gar dabas muzeju un izdomāju, ka vajag pie zaļās gaismas pārbraukt pāri ielai. stāvas apmales jau tā kā būtu sīkums, ja vien paskatās, vai uz brauktuves tieši iecerētajā trajektorijā nav kāda šahta. tad nu es iemaucu ar priekšējo riteni precīzi bedrē un i attapties nepaspēju, ka pār stūrīti smuki pārvēlos. bet tā maigi, jo nebiju sevišķi ieskrējusies.
un es tā arī nepamodos. mierīgi piecēlos no brauktuves, piecēlu ričuku, uzkāpu virsū un taisījos pabeigt liktenīgo manevru un tad konstatēju, ka ķēde nokritusi. nopūtos, nokāpu no velosipēda un lēnā garā pārstūmu to pār ielu pie rokas.

protams, šādas situācijas nevar notikt ne-publiski. tieši man līdzās tobrīd pie sarkanās gaismas bija apstājies ļaužu pārpildīts tramvajs.

jā, es vienkārši pamanīju, ka neesmu pamanījusi, ka laikam jau tomēr drusciņ sasitos arī - tāds pieklājīgs zilums ir uz kājas tagad.
seksīgi.